Vai dzimums ir sociāla konstrukcija? Būt par vīrieti vai sievieti – vai tam būtu jābūt personiskās izvēles jautājumam? Vai ir vairāk nekā divi dzimumi?
Pirms desmit gadiem šos jautājumus varēja dzirdēt vien sekulāro augstskolu filoloģijas un psiholoģijas fakultātēs. Bet, lai cik savdabīgi un pat zaimojoši tas neizklausītos, daudzi šodien uz visiem trim atbildētu ar “jā”. Varbūt tavam bērnudārzniekam ir rotaļu biedrs, kas tiek audzināts kā “dzimumneitrāls”. Varbūt vietējā kafejnīca ir sākusi izmantot darbiniekiem vārda zīmītes, norādot “vēlamo vietniekvārdu”. Iespējams, tev ir ģimenes loceklis, kurš ir dzimuma maiņas procesā.
Lai gan mūsdienu rietumu pasaule ir zaudējusi savas robežas un svin dzimumu variantu pārpilnību, kā kristiešiem pareizi saprast un kritizēt mūsdienu dzimumu jēdzienus, skatoties uz tiem Bībeles gaismā? Mēs to sākam izprotot, nevis jaucot, četras kategorijas: dzimums (bioloģiskais), dzimumidentitāte, normas un aicinājumi.
Dzimums: vīrietis un sieviete
Vīrieša un sievietes dzimums ir objektīva, bināra klasifikācija. Šajā nozīmē dzimums attiecas uz cilvēku sadalījumu, pamatojoties uz reproduktīvajām funkcijām. Tomēr daudzi mūsdienās apgalvo, ka dzimums nav objektīvs, bet patvaļīgs. Daži, piemēram, apgalvo, ka dzimums tiek “piešķirts” bērna dzimšanas brīdī, taču tā vienkārši nav patiesība. Jaundzimušā dzimums tiek fiziski novērots pēc mazuļa dzimumorgāniem, un to var ģenētiski apstiprināt ar DNS testu.
Kā ir ar cilvēkiem, kas ir “starpdzimuma” (oriģ. intersex) cilvēki? Vai šis ārkārtīgi retais stāvoklis (pēc skaita viens no tūkstošiem, nevis simtiem) pierāda, ka dzimums ir ne-binārs un veido spektru? Nē. Interseksualitāte ir bioloģisks fenomens, kad indivīdam var būt nenoteikti dzimumorgāni vai kādas ģenētiskas nesaskaņas. Cilvēka bioloģijā anomālijas tomēr neatceļ jau noteiktās kategorijas.
Dievs ir paredzējis, lai sieviete papildina, nevis kopē vīrieti.
Dzimums: pašuztvere
Mūsdienu jēdziens “dzimumidentitāte” (oriģ. gender) ir pavisam nesens izgudrojums, un to ir grūtāk izpētīt. Atšķirībā no dzimuma, dzimumidentitāte ir kategorija, kas objektīvi pastāv tikai lingvistikas jomā. Šis vārds nenorāda uz neko taustāmu. Tā vietā “dzimumidentitāte” tagad tiek izmantota, lai atsauktos uz psiholoģisko realitāti, kas nav atkarīga no bioloģiskā dzimuma. Tā ir subjektīva pašuztvere – būt vīrišķīgam vai sievišķīgam.
Šobrīd šis psiholoģiskais jēdziens “dzimumidentitāte” būtībā tiek realizēts lingvistiski, ar prasībām izmantot vēlamos vietniekvārdus un jaunizvēlētus personvārdus, lai pieskaņotos pašuztverei, nevis objektīvai patiesībai. Šādi tiek mainīta domāšana – vispirms mainot valodu.
Ņemot vērā, ka dzimums ir objektīvs un dzimumidentitāte ir subjektīva, varētu domāt, ka mēs augstu vērtētu cilvēka subjektīvo ideju atbilstību objektīvai patiesībai. Tā vietā ir tieši otrādi: mūsu kultūra tagad vērtē to, ka tiek mainīta ķermeņu objektīvā, fiziskā realitāte, lai pielāgotos subjektīvajam priekšstatam par sevi.
Lielākā daļa cilvēku pašuztvere saskan ar viņu bioloģisko dzimumu. Nelielam procentam cilvēku tā nav. Mentālās ciešanas no šīs neatbilstības sauc par dzimuma disforiju – tās ir psiholoģiskas sekas cilvēku atkrišanai no Dieva. Daži izvēlas identificēties kā transseksuālis no vīrieša uz sievieti vai no sievietes uz vīrieti, būtībā paceļot psiholoģiju pār bioloģiju.
Tomēr šis jaunais duālisma veids atdala prātu no ķermeņa un ceļ pašizpratni kā personības noteicēju – tā arī radies jaunais termins “dzimumidentitāte”. Patiesība gan ir tāda, ka sevis izjūta labākajā gadījumā raksturo to, kā mēs jūtamies, nevis to, kas mēs esam.
Normas: kulturālās cerības
Ir cilvēki, kas apgalvo, ka vīrieti un sievieti patiesībā nosaka kultūra. Šī kategoriskā nepatiesība ir vīriešu un sieviešu jaukšana ar vīrišķības un sievišķības atsevišķu klasifikāciju. Vīrišķība un sievišķība ir uzvedības īpatnības, kas saistītas ar vīrieti vai sievieti. Jāatzīst, ka šīs sociālās normas dažkārt var veidot mūsu kultūra un ekspektācijas.
Cilvēka rokas nevar mainīt to, vai cilvēks ir vīrietis vai sieviete; dzimums ir Dieva roku darbs – viņa oriģinālais un mūžīgais plāns.
Piemēram, dažviet ASV būt vīrišķīgam bieži nozīmē būt rupjam, sīkstam, neemocionālam un nemākslinieciskam. Dažiem perfektais amerikāņu vīrietis varētu būt raupjš, skaļš un plātīgs futbolists vai celtnieks. Tomēr daudzās citās vietās šos divus piemērus neuzskatītu par vīrišķīgiem, bet gan barbariskiem!
Kurš ir teicis, ka vīrietis nevar būt māksliniecisks? Jūbals bija “tēvs visiem, kuri spēlē cītaras un stabules” (1. Mozus 4:21). Mozus vadīja Izraēlu uzvaras dziesmā pār Ēģipti (2. Mozus 15:1-18). Dāvids prata spēlēt arfu un uzrakstīja neskaitāmus psalmus (2. Samuēla 23:1). Viņš arī norīkoja vīrus būt par mūziķiem templī (1. Laiku grāmata 25:1-31).
Kurš ir teicis, ka vīrieši nevar būt emocionāli? Daudzi pravieši, piemēram, Ezra, Nehemija un Jeremija nebaidījās paust savas emocijas caur publiskām asarām (Ezras 10:1; Nehemijas 1:4; Raudu dziesmas 1:16). Pat pats Jēzus publiski raudāja (Jāņa 11:35). Spēcīgas emocijas nav rezervētas tikai sievietēm.
Ķēniņš Dāvids bija pazīstams ar to, ka viņš ļoti mīlēja Dievu. Viņš ir slavens ar savām drosmīgajām darbības jomām – vispirms kā ganu puika, kad cīnījās ar lauvām un lāčiem, lai pasargātu savas aitas, tad kā jauneklis, kurš izaicināja milzi Goliātu, bet vēlāk kā karalis, kurš karoja. Taču Dāvids bija pazīstams arī ar to, ka bija iejūtīgs un intuitīvs, paužot iezīmes, kuras mačo kultūra uzskatītu par “īstam vīrietim” nepiemērotām. Ja Dāvids šodien būtu uzaudzis kā jauns zēns, kas spēlē arfu, daži bērni varbūt viņu ķircinātu par to, ka viņš ir skuķis.
Aicinājumi: būt par vīrieti vai sievieti
Vai augstāk apspriestais nozīmē, ka starp vīriešiem un sievietēm nav atšķirības? Tā vietā, lai meklētu norādes pirmām kārtām sabiedrībā, mums ir jāskatās Bībelē. Kultūras normas vīrišķajam un sievišķajam var veidot sabiedrība, bet Dieva Vārds vēstī, ka vīrieši un sievietes, lai arī vērtības ziņā līdzvērtīgi, savos aicinājumos tomēr ir atšķirīgi. Mēs identificējam šo aicinājumu atšķirību kā biblisku vīrišķību un sievišķību, taču tā ir kategorija, ko sekulārā pasaule neatzīst.
Radīšanas brīdī Dievs rada sievieti, lai tā būtu vīrieša “palīgs, kas būs tam līdzās” (1. Mozus 2:18). Vārds “palīgs” (ebreju valodā ezer) nenozīmē cilvēku ar mazāku vērtību. Patiesībā vārds ezer Vecajā derībā tiek pieminēts divdesmit vienu reizi, un sešpadsmit no tām apzīmē Dievu kā Israēla palīgu.
Dzimuma maiņa nav tikai cīņa par to, kas ir vīrietis un sieviete, bet drīzāk cīņa par to, kas ir patiess un reāls.
“Būs tam līdzās” (kenegdo) komunicē papildināšanu – gan līdzību, gan nelīdzību. Ādams un Ieva ir līdzīgi kā cilvēki, taču ne kā vīrietis un sieviete. Dievs ir paredzējis, lai sieviete papildina, nevis kopē vīrieti. Šī aicinājuma atšķirība ir Dieva plāns jau no paša sākuma.
Apustulis Pāvils mudina vīrus mīlēt savas sievas “tāpat kā Kristus ir mīlejis savu draudzi un pats sevi tās labā ir ziedojis” (Efeziešiem 5:25), bet sievas pakļauties saviem vīriem “kā draudze visās lietās pakļaujas Kristum” (Efeziešiem 5:24). Šie atšķirīgie aicinājumi ir vitāli svarīgi laulībā, draudzē un arī citās jomās.
Vairāk nekā bioloģija
Bībeles pirmajā nodaļā Dievs rada debesis un zemi un piepilda zemi ar dzīvām radībām. Radīšanas kronis ir adam jeb cilvēks (cilvēce). Un starp visām dažādajām cilvēku īpašībām Dievs īpaši izceļ vienu aspektu – vīrišķību un sievišķību.
1. Mozus 1:27 pauž nenoliedzamu saistību starp “Dieva tēlu” un ontoloģiskajām vīriešu un sieviešu kategorijām. Šis pants sastāv no trim dzejas rindām, otrā un trešā rinda ir strukturētas paralēli, vēstot par saistību starp Dieva tēlu un “vīrišķo un sievišķo”.
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla,
pēc Dieva tēla Viņš to radīja,
vīrieti un sievieti Viņš radīja.
Būt radītam pēc Dieva tēla un būt vīrietim vai sievietei ir būtiski, lai būtu cilvēks. Dzimums (vīrietis un sieviete) nav tikai bioloģisks vai ģenētisks, tāpat kā būt par cilvēku nav vienkārši kaut kas bioloģisks vai ģenētisks. Dzimums pirmām kārtām ir garīga un ontoloģiska realitāte, ko radījis Dievs. Cilvēka rokas nevar mainīt to, vai cilvēks ir vīrietis vai sieviete; dzimums ir Dieva roku darbs – viņa oriģinālais un mūžīgais plāns.
Lai cik ļoti cilvēks censtos mainīt šo faktu savā ķermenī, vienīgais, ko visvairāk ir iespējams panākt, ir mākslīgi atdalīt vai palielināt ķermeņa daļas, vai lietot farmaceitiskus līdzekļus, lai nedabiski apslāpētu vīrieša vai sievietes būtības bioloģisko un hormonālo realitāti. Citiem vārdiem sakot, psiholoģija prettiesiski piesavinās bioloģijas tiesības; tas, ko es jūtu, kļūst par to, kas es esmu. Noliedzot šo fizisko un ģenētisko realitāti, mēs ļaujam pieredzei pārņemt būtību, un vēl svarīgāk – Dieva tēlu.
Sola experientia (Vienīgi pieredze)
Mums kā kristiešiem, kas šodien dzīvo mulsinošā laikā, ir jāatzīst, ka pasaule patiesi jauc šīs četras kategorijas. Tā ierosina, ka vīrišķība ir sociāls konstrukts (kas var būt daļa no tā, taču tā nav visa vīrišķība), un tad apgalvos, ka arī vīrieši un sievietes ir sociāls konstrukts, kas, protams, tā nav.
Patiesība gan ir tāda, ka sevis izjūta labākajā gadījumā raksturo to, kā mēs jūtamies, nevis to, kas mēs esam.
Gala jautājums ir: ko kristiešiem uzsvērt, iesaistoties diskusijās par šo tēmu? Dzimuma maiņa nav tikai cīņa par to, kas ir vīrietis un sieviete, bet drīzāk cīņa par to, kas ir patiess un reāls. Kristieši nevar vienkārši pamāt ar galvu un pieklājīgi pasmaidīt, saskaroties ar postošiem meliem.
Postmodernisms, kas radies no romantisma un eksistenciālisma, vēsta, ka “tu esi tas, ko jūti”. Tādējādi pieredze ir visaugstākā, un visam pārējam ir jāklanās tās priekšā. Sola Experientia (latīņu: vienīgi pieredze) ir izcīnījusi uzvaru pār Sola Scriptura (vienīgi Bībele).
Bet Dievs saka: tu esi tas, ko Es esmu radījis. Patiesība nav kaut kas tāds, ko mēs jūtam; tā nav balstīta uz mūsu pašuztveri. Patiesībā Bībele vēsta, ka kritusī sirds “ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jeremijas 17:9). Mēs paši nevaram uzticēties savām domām un sajūtām, tāpēc mums tās ir jānodod Dievam, jo mēs varam “paļauties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs ir mūžīga klints!” (Jesajas 26:4).
Es atsakos likt psiholoģiju augstākā vērtē kā bioloģiju, un kā kristietis atsakos celt abus virs tā, ko saka Bībele. Es esmu tas, ko Dievs, kas nekad nekļūdās, ir radījis. Kas es esmu? Par ko Dievs mani ir radījis?
Es esmu radīts Dieva līdzībā, un esmu izpirkts kristietis. Nekas vairāk. Un ne mazāk.
Kristofers Juans (desiringGod.org)
Kristofers Juans (Christopher Yuan) ir profesors Mūdija Bībeles institūtā un ir vairāku grāmatu autors. Pirms Kristus viņu izglāba, viņš piekopa homoseksuālu dzīvesveidu, lietoja un izplatīja narkotikas, kā dēļ arī nonāca cietumā. Tur, kļūstot par kristieti, viņa dzīve tika izmainīta.
