Ateistiem patīk diskreditēt Bībeli. Tie, kas patiesi ir uzticīgi savai idejai, iegulda daudz laika un pūļu, meklējot neskaidrības un pretrunas Dieva Vārdā, cerībā attaisnot savu neticību. Viņiem arī patīk apgalvot, ka vienkārši ir pārāk daudz dažādu Rakstu interpretāciju, lai nonāktu pie skaidras to izpratnes.
Taču saskaņā ar Dieva teikto nav tādas lietas kā ateists. Ikviens zina, ka Viņš eksistē. Noliedzēji vienkārši labprātāk “netaisnībā apslāpē [šo] patiesību” (Romiešiem 1:18). Citiem vārdiem sakot, problēma nekad nav pierādījumu trūkums par Dievu, bet drīzāk liela mīlestība uz grēku.
Tomēr ateisti mēdz piedzīvot spirdzinošus apskaidrības brīžus. Marks Tvens (Mark Twain) ir teicis: “Mani satrauc nevis tās Bībeles daļas, kuras es nesaprotu, bet gan tās, kuras es saprotu.” Tvens it kā bija neticīgs, bet viņš vismaz godīgi atzina, ka tas bija tāpēc, ka viņam nepatika Dieva teiktais, nevis tāpēc, ka viņš neticēja vai nesaprata, ko Dievs teica.
Diemžēl mūsdienās draudzes ir pārpildītas ar postmodernajiem pseidokristiešiem, kuriem būtu noderīga laba deva Tvena godīguma. Daudzi apgalvo, ka Svētie Raksti ir pārāk noslēpumaini, lai tos varētu pārliecinoši pasniegt. Lielākā daļa no tiem tiešā veidā nepateiks un nenoliegs, ka Bībele ir Dieva Vārds, bet viņi to pašu saka, uzstājot, ka nevienam nav tiesību droši pateikt, ko Bībele māca.
Braiens Maklarens (Brian McLaren) šo mentalitāti raksturo savas grāmatas “Jauna veida kristietis” (“A New Kind of Christian”) ievadā:
“Es braucu ar savu automašīnu un klausos kristīgo radio staciju. [..] Tur es dzirdu, kā sludinātājs pēc sludinātāja ir absolūti pārliecināts par savām drošajām atbildēm un Bībeles interpretācijām. [..] Un jo pārliecinātāks viņš šķiet, jo mazāk es vēlos būt kristietis, jo šajā mikrofona, antenu un skaļruņu pusē dzīve nav tik vienkārša, atbildes nav tik skaidras un nekas nav tik drošs.”
Tādējādi “evaņģēliskais” postmodernisms ir pārvērtis nedrošību un šaubas par jebkuru Rakstu mācību augstā tikumā. Tie, kas atbalsta postmoderno dialogu, skaidri paustu stingru pārliecību vienmēr dēvē par “augstprātību”.
Protams, nebūtu pareizi būt dogmatiskiem attiecībā uz katru perifēru pārliecību vai personīgo izvēli. Gandrīz neviens neuzskata, ka par katru viedokli ir vērts cīnīties. Svētie Raksti pietiekami skaidri iezīmē robežu: mums ir pavēlēts aizstāvēt ticību, kas reiz nodota svētajiem, bet mums ir aizliegts uzsākt savstarpējas cīņas par sekundāriem jautājumiem (Romiešiem 14:1).
Tomēr daži tagad ierosina, ka pazemība prasa, lai ikviens atturētos no jebkuras patiesības uzskatīšanas par neapstrīdamu. Tā vietā mums vajadzētu visu atgriezt sākotnējā stāvoklī un “atzīt, ka mūsu iepriekšējie un pašreizējie formulējumi var būt bijuši ierobežoti vai izkropļoti”.
Daži šo pieeju dēvē par “pazemības hermeneitiku” – it kā sludinātājs būtu pārāk lepns domājot, ka viņš zina, ko Dievs par kaut ko ir teicis. Protams, šādam jebkādas pārliecības noliegumam nav nekāda sakara ar patiesu pazemību. Patiesībā tā ir augstprātīga neticības forma, kas sakņojas nekaunīgā atteikumā atzīt, ka Dievs Sevis atklāsmē Savai radībai ir bijis pietiekami skaidrs. Īstenībā tā ir zaimojoša augstprātības forma, un, ja tā nosaka pat to, kā kāds rīkojas ar Dieva Vārdu, tā kļūst par vēl vienu ļaunā dumpja izpausmi pret Kristus autoritāti.
Kristus ir runājis Bībelē, un Viņš liek mums saprast, interpretēt, paklausīt un mācīt to, ko Viņš ir teicis – pretstatā tam, lai dekonstruētu visu, kas Bībelē ir teikts. Ievērojiet, ka Kristus vairākkārt pārmeta farizejiem, ka tie sagroza Rakstus, nepaklausa tiem, atstāj tos malā ar savām tradīcijām un vispār ignorē to skaidro nozīmi. Ne reizi Viņš neattaisnoja farizeju liekulību un viltus reliģiju, ļaujot aizbildināties ar neskaidrībām Vecajā Derībā.
Jēzus uzskatīja, ka ne tikai farizeji, bet arī vienkāršie ļaudis ir atbildīgi par Svēto Rakstu pārzināšanu un izpratni. “Vai jūs neesat lasījuši… ?” – tas bija parasts pārmetums tiem, kas apstrīdēja Viņa mācību, bet nezināja vai nesaprata Rakstus tā, kā viņiem vajadzētu (Mateja 12:3, 5; 19:4; 22:31; Marka 12:26). Viņš uzrunāja mācekļus ceļā uz Emavu kā “jūs nesaprašas un sirdī kūtrie”, jo viņi nezināja Vecās Derības mesiāniskos apsolījumus (Lūkas 24:25). Problēma bija nevis Rakstu skaidrības trūkums, bet gan viņu pašu kūtrā ticība.
Apustulis Pāvils, par kura rakstiem mūsdienās zinātnieki visvairāk diskutē, praktiski visas savas vēstules rakstīja vienkāršiem cilvēkiem, nevis zinātniekiem un intelektuāļiem. Tās, kas adresētas draudzēm, tika rakstītas galvenokārt pagānu draudzēm, kuru izpratne par Veco Derību bija ierobežota. Tomēr viņš sagaidīja, ka viņi sapratīs, ko viņš rakstīja (Efeziešiem 3:3-5), un viņš uzskatīja, ka viņi būs atbildīgi par viņa pamācību ievērošanu (1.Timotejam 3:14-15).
Gan Pāvils, gan Kristus konsekventi norādīja, ka katra kristieša pienākums ir studēt un pareizi interpretēt Svētos Rakstus (2.Timotejam 2:15). “Kam ausis, tas lai dzird!” (Mateja 11:15; 13:9, 16; Marka 4:9).
Protestantu kristietība vienmēr ir apliecinājusi Rakstu skaidrību. Tas nozīmē, ka mēs ticam, ka Dievs Savā Vārdā ir runājis skaidri. Protams, ne viss Bībelē ir vienādi skaidrs (2. Pētera 3:16). Taču Dieva Vārds ir pietiekami vienkāršs, lai vidusmēra lasītājs varētu uzzināt un saprast visu, kas nepieciešams glābjošai Kristus atziņai. Svētie Raksti ir arī pietiekami skaidri, lai ļautu mums paklausīt Lielajai pavēlei, kas nepārprotami pieprasa mums mācīt citiem “visu, ko Kristus ir pavēlējis” (Mateja 28:18-20).
Divu tūkstošu gadu laikā uzkrātās akadēmiskās kristietības studijas ir bijušas būtībā konsekventas visos svarīgākajos jautājumos: Bībele ir autoritatīvs Dieva Vārds, kas satur visas garīgās patiesības, kuras ir būtiskas Dieva godam, mūsu glābšanai, ticībai un mūžīgajai dzīvei. Svētie Raksti mums saka, ka visa cilvēce krita grēkā Ādamā, un mūsu grēks ir pilnīga verdzība, no kuras mēs nevaram izkļūt. Jēzus ir iemiesojies Dievs, kas pieņēmis cilvēka miesu, lai samaksātu par grēku un izpirktu ticīgos vīriešus un sievietes no grēka verdzības. Glābšana notiek no žēlastības caur ticību, nevis mūsu veikto darbu rezultātā. Kristus ir vienīgais Glābējs visai pasaulei, un bez ticības Viņam nevienam grēciniekam nav cerības uz pestīšanu. Tāpēc evaņģēlija vēsts ir jānes līdz pat zemes malām. Īsti kristieši vienmēr ir bijuši pilnīgi vienisprātis visos šajos būtiskajos Bībeles patiesības punktos.
Patiesībā postmodernais priekšstats, ka par visu ir pastāvīgi jādiskutē un nekas nekad nav īsti skaidrs vai atrisināts, ir vienkāršs un skaidrs noliegums gan Rakstu skaidrībai, gan Dieva tautas vienprātīgajai liecībai visā pestīšanas vēsturē. Savā ziņā mūsdienu Bībeles skaidrības noliegšana ir regresija uz viduslaiku domāšanu, kad pāvesta hierarhija uzstāja, ka Bībele ir pārāk neskaidra, lai nespeciālisti varētu to interpretēt paši. (Šī pārliecība noveda pie ļoti nežēlīgām vajāšanām pret tiem, kas strādāja, lai Bībeli pārtulkotu biežāk sastopamajās valodās).
Tomēr citā ziņā postmodernisma Rakstu skaidrības noliegums ir vēl ļaunāks nekā viduslaiku reliģisko māņticību tumsonība, jo postmodernisms faktiski saka, ka neviens nevar droši saprast, ko Bībele nozīmē. Postmodernisms atstāj cilvēkus pastāvīgā tumsā par praktiski visu.
Tas ir arī Kristus kā Kunga pār baznīcu noliegums. Kā Viņš varētu vadīt Savu baznīcu, ja Viņa ļaudis nekad nevarētu patiesi zināt, ko Viņš domā ar to, ko Viņš saka? Pats Jēzus atrisināja jautājumu par to, vai Viņa patiesība ir pietiekami skaidra, Jāņa 10:27-28, kad Viņš teica: “Manas avis dzird Manu balsi, un Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas.”
Džons Makarturs (gty.org)
Tulkots ar “Grace to You” atļauju. Tulkojuma precizitāti nav pārbaudījis Džons Makarturs vai “Grace to You”. Šis bloga raksts sākotnēji tika publicēts 10.10.2016. “Grace to You” tīmekļa vietnē https://www.gty.org/library/blog/B161010/~.
