Tādi ieteikumi kā “esi tu pats!” un “dari, kā patīk!” (angliski – you do you) var šķist dabiski un nevainīgi. Iedomājies lielu jauniešu kompāniju, kas kopīgi vakariņo picērijā un mēģina izlemt, vai picas pasūtīt kopā un dalīties, vai pasūtīt katram atsevišķi.
Pat tad, ja vairākums ierosinās izvēlēties pāris visiem simpātiskas picas, viens vai divi no grupas vienmēr protestēs, dodot priekšroku kādai citai picai. Tā vietā, lai kopīgi izrunātos un panāktu vienprātību (jā, grūts un ilgs process – viņi ir izsalkuši!), vairākums atšķirīgi domājošajiem teiks: “Tad pasūtiet paši, ko vēlaties!”
Mēs katrs esam to piedzīvojuši – vai nu pasūtot ēdienu, vai lemjot, kā pavadīt brīvo laiku ģimenes ceļojumā. Vienoties ir grūti, jo īpaši individuālisma un patērētāju kultūrā, kurā katram savs ceļš labākais. Bieži vien ir vieglāk attraukt: “Tu dari pa savam, es – pa savam!” un ļaut katram iet savu ceļu. Gluži kā mūsdienu ģimenes ainā – katrs sēž pie vakariņu galda, pielīmēts pie savas ierīces. Viņi ir kopā, bet vieni – katrs savā pasaulē.
Autentiskuma laikmets
Skatoties pāri situāciju piemēriem, “dari, kā gribi” pieeja ir ieguvusi lielāku nozīmi kultūrā. You do you dažādās vietās tiek definēta kā “rīcība, ko cilvēks uzskata par pareizu; būt sev pašam” (Urban Dictionary) vai kā frāze, ko “lieto, lai ieteiktu darīt to, kas pašam patīk vislabāk vai atbilst personībai” (Cambridge Dictionary). Šī simboliskā frāze uzskatāmi ilustrē Čārlza Teilora minēto “autentiskuma laikmeta” garu.
Ja virspusēji tas atgādina personisko pilnvaru un nelokāma individuālisma “tikumus”, tad dziļāks “esi tu pats” efekts ir gana draudīgs. Šajā kritušajā pasaulē “sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga” (Jeremijas 17:9). Vai mēs patiešām vēlamies mudināt cits citu darīt to, kas ir vislabākais pēc pašu prāta? Jebko, kas ir pareizs mūsu acīs? Izlasi Soģu grāmatu vai neskaitāmus citus vēsturiskus stāstus par pašizdomātu morāli – un ātri vien sapratīsi, ka tas nekad nebeidzas labi.
Bībeles gudrība atklāj daudzas problemātiskas “esi tu pats” mentalitātes dimensijas, un mēs tālāk atklāsim trīs no tām.
1. “Dari, kā gribi” pieeja vājina kopienu un veicina muļķību
Kā ilustrē iepriekš minētais piemērs par picas pasūtīšanu restorānā, kopiena var būt sarežģīta. Laikmetā, kad augstā vērtē ir ērtības un efektivitāte, kopiena var šķist kā neērta nasta, kas mūs palēnina. “Katrs pats par sevi” ir himna atbrīvošanai no kopienas ierobežojumiem. Sens teiciens nes gudrību: “Ja gribi iet ātri, ej viens, ja gribi iet tālu, ej kopā!” Toties mūsdienu pasaulē ātrums pārspēj tālumu. Tādējādi “daru, kā gribu” dominē pār “darīsim to kopā”.
Tas mums kaitē. Kopiena ir ne tikai dāvana mūsu ilgtspējai (“iešana tālu”), bet arī dāvana mūsu izdzīvošanai gan garīgā nozīmē, gan tiešā – cik ilgi zīdainis izdzīvotu bez savas ģimenes? Neatkarīgi no tā, vai mēs domājam, kurā augstskolā mācīties vai kādu darba piedāvājumu pieņemt, ar kādu cilvēku apprecēties vai kādu finansiālu lēmumu pieņemt, mēs ejam vieni paši ar lielāku muļķības vai neprātības risku. Mums vajadzētu gribēt, lai mūsu dzīvē būtu cilvēki, kas spētu teikt smagas patiesības, pārorientētu mūsu kļūdainos ceļus un sapurinātu mūs pie iznīcības sliekšņa. Dievs ieliek cilvēkus mūsu dzīvē nevis tādēļ, lai apstiprinātu katru mūsu kaprīzi un fantāziju, bet, lai norādītu mums uz patiesību un sniegtu gudru padomu – nevis, lai paraustītu plecus un atteiktu “dari, kā tev patīk”, kamēr ejam pa bezdideņa malu, bet tāpēc, lai drosmīgi parādītu: “Lūk, kā tev vajadzētu darīt”, pat ja mums to ir grūti dzirdēt.
“Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs,” sacīts Salamana pamācībās 12:15, “bet gudrība mīt tanī, kas uzklausa padomu.” Patiesi, “esi tu pats” pasaule iedzīvina muļķību, kas rodas, kad mēs noniecinām kopienas kolektīvo gudrību un aizstāvam indivīdu autonomiju darīt to, kas ir pareizi viņu pašu acīs.
2. “Dariet, kā gribat” ir aizsegs grēkam
Lielas problēmas parādās tad, kad “esi tu pats” morālei tiek piemērota kultūras vērtība. Kad esam pārvarējuši novecojušo “vajadzētu darīt tā” ētiku, kas balstīta uz transcendentālu avotu, paliek tikai katram savs standarts. Bet tas rada problēmas.
Ja “dari to, kas šķiet labs” ir viss, ko mēs varam izmantot kā morāles mērauklu, tad mēs ļaujam sabiedrībai attaisnot visus grēkus ar “būt pašam par sevi” karoga palīdzību. Rakstnieks Kolsons Vaitheds laikrakstā New York Times (“How ‘You Do You’ Perfectly Captures Our Narcissist Culture”), rakstot par šo tendenci, akcentē: “Novedot līdz galējībai “dari, kā patīk” ideju, varam attaisnot ikvienu globālo lielvaru. Krievijas iebrukumā Ukrainā Putins darbojas kā Putins, Irānas kodolieroču ambīcijās Ali Hamenei uzvedas kā Hamenei.
Mēs esam radīti, lai attīstītos savstarpēji saistītā kopienā, kurā citi mūs stiprina un kurā esam atbildīgi pret viņiem.
Pat ja mēs nerunājam par karadarbību kurinošiem diktatoriem, “esi tu pats” ir aizsegs grēkiem, kas notiek mazākā mērogā. Piemēram, precējies vīrietis un mazu bērnu tēvs saka, ka viņa autentiskais “es” pieprasa šķirties no sievas, lai viņš varētu būt ar citu mīļāko. Pusaudžu meitene jūtas kā zēns un bez vecāku ziņas pieprasa hormonu terapiju un operāciju. Vidusskolniece regulāri lieto psihedēliskās sēnes, jo tas “padara viņu laimīgu”. Ar kādu pamatojumu “esi tu pats” pasaule varētu protestēt pret kādu no šīm darbībām?
“Dari, kā patīk” morāles sistēma nav atbrīvojoša, bet gan nežēlīga. Pēc savas būtības mēs cenšamies pieņemt gudrus lēmumus, būdami izolēti no citiem. Pāvils runā par mums visiem, kad viņš Romiešiem 7:15 raksta: “Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.” Tādiem dabiskiem grēciniekiem kā mēs, kam patīk svārstīties, pašapmānīties un pašiznīcināties, “dari, kā gribi” ir neveselīgs padoms.
3. “Esi tu pats” ideja var novest pie vientulības un izmisuma
Salamana pamācībās 26:12 ir aprakstīts, kāpēc šāda pieeja ved nevis uz piepildījumu, bet gan – uz bezcerību: “Ja tu redzi vīru, kas pats sev šķiet visai gudrs esam, tad vairāk var sagaidīt no neprašas nekā no tāda.”
Kādēļ? Tādēļ, ka mēs esam radīti, lai augtu savstarpēji atkarīgā kopienā, kurā citi mūs stiprina un kurā esam atbildīgi pret viņiem. Mēs esam radīti, lai uzplauktu saskaņā ar mūsu Radītāja likumiem un ieceri, nevis lai paši veidotu savus noteikumus un pārradītu sevi pēc saviem ieskatiem.
Relatīvi izvēlēta nostāja ne tikai vājina kopienu un kultivē morālo haosu, bet arī uzliek pašattaisnojošu slogu cilvēkam. Ja mēs visi esam pašradīti projekti, kuru likteņi ir tikai mūsu pašu ziņā, tad dzīve kļūst par individualitātes sasniegumu skrējienu. “Dzīvo savu patiesību” autonomija ir tikpat nogurdinoša, cik nesakarīga. Tā neizbēgami ved pie vientulības. Tā kļūdaini liek domāt, ka mēs varam dzīvot neapgrūtināti un neietekmēti no dažādām struktūrām, kas mūs ieskauj (ģimene, baznīca, kultūra, bioloģija utt.). Rezultātā kļūst neiespējami veidot kopienu, ja katrs indivīds ir sava sala bez nepieciešamās paļāvības uz plašākām patiesībām vai iesakņotības lielākā stāstā.
Sabiedrībā “esi tu pats” rada ļoti sīku sadrumstalotību, kurā vienprātība un jebkāda veida koalīcijas kļūst neiespējamas. Ģimenēs “es tu pats” prakse veicina spriedzi, savstarpēju cīņu un potenciālu izjukšanu. Baznīcā “esi tu pats” iedragā māceklību (tā aicina katru indivīdu nevis būt “autentiskam” pašam sev, bet gan kļūt līdzīgam Jēzum).
Grēcīgajam cilvēkam “dari, kā gribas” izklausās jauki. Mēs dabiski vēlamies darīt to, ko gribam, lai dzīvotu “pēc savas patiesības”. Taču patiesībā tas ir ceļš uz vientulību, bēdām un galu galā – iznīcību.
Kas ir labāk nekā “darīt, kā gribas”?
Bībeles gudrība aicina mūs uz daudz labāku mantru nekā “dari, kā patīk”, un Salamana pamācībās 3:5-7 tā ir labi atspoguļota:
Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un
nepaļaujies uz sava prāta gudrību,
bet domā uz To Kungu visos savos ceļos,
tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.
Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam,
bet bīsties To Kungu un vairies no ļauna.
Tā vietā, lai paļautos tikai uz savu sapratni un būtu gudrs savās acīs, kas ir ceļš uz muļķību un sāpēm, mums jāpaļaujas uz Dievu. Mūsu pašu ceļš vedīs uz nomaldīšanos. Viņa ceļš padarīs mūsu ceļu taisnu.
Tādēļ mīli savus draugus, ģimenes locekļus un kaimiņus, izvairoties no vēsas atbildes “dari, kā tev patīk”, kad redzi sliktas izvēles un rīcību. Tā vietā, lai kritizētu un ierobežotu viņu subjektīvās kaprīzes, norādi viņiem uz mērķi un augstāku Dieva gudrību. Atgādini, ka sākumā tas var šķist kā ierobežojums, bet galu galā Dieva gudrība dos “zāles tavai miesai, kas dziedina un atspirdzinās tavus kaulus.” (3. Mozus 3:8).
Brets Makrekens (crossway.org)
Brets Makrekens (Brett McCracken) ir Gospel Coalition vecākais redaktors un grāmatu Uncomfortable, Hipster Christianity un Gray Matters autors. Kopā ar ģimeni viņš dzīvo Dienvidkalifornijā, kur kalpo kā vecajs Soutlendas draudzē (Southlands Church).
This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/unpacking-you-do-you/
