Klausies arī:
Kā sieva izrāda cieņu savam vīram
Mana mazuļa izteicieni ir pierakstīšanas vērti. Ceļā uz draudzi: „Tēt, tu šodien sludināsi?” Ar aizvērtām acīm: „Mammu, es lūdzu pēc vēl viena bērniņu.” Pēc tam, kad lasījām par Jonu: „Ņam. Es tevi apēdu. Pē. Es tevi izspļāvu.” Vērojot autiņbikšu maiņu: „Tu vari tīrīt dibenus, bet tikai Dievs var tīrīt sirdis.” Tik patiesi!
Galu galā, manas piezīmes nav sentimentalitātes vai smieklu (vai gudrības) jautājums. Nē, es atzīmēju sava dēla teikto, jo vēlos iepazīt savu dēlu. Lai gan es nevaru ne redzēt, ne tīrīt viņa sirdi, es varu to klausīties. „No sirds pārpilnības mute runā” (Mateja 12:34). No visrunīgākajiem līdz klusākajiem bērniem – tas, kas ir iekšā, nāks ārā, un tas nāks ārā caur vārdiem.
Kā sievai, man ir jādzird šis pants. Teorētiski es vēlos sekot Kristum un veidot laulību, kas atspoguļo Viņu. Es pieņemu Dieva aicinājumu pirmajai sievai (palīdzēt) un Dieva pavēli visām līgavām (pakļauties). Es vēlos, lai manu sievišķību apgaismotu Svētie Raksti, nevis sabiedrība. Miljoniem citu sievu mani sauktu par muļķīgu, atpalikušu vai pat apspiestu, bet es ticu, ka mans patiesais Vīrs par mani izsaka patiesāku apzīmējumu: “Svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā [pilda].” (Lūkas 11:28). Es dzirdu Dieva vārdu par dzīvi mājās un ilgojos to pildīt.
Bet tad es eju paņemt automašīnas atslēgas, un tās tur nav. Kur viņš tās šoreiz ir nolicis? Es gribu sākt vakariņot pulksten 17:00, bet jau ir 17:30. Kāpēc viņš vēl nav mājās? Es esmu gatava doties prom no draudzi, un sākas vēl viena saruna. Vai viņš neredz, cik bērni ir saīguši? Es domāju, ka trauki būs nomazgāti ātrāk, bet ir jau vēls – tik vēls, ka salsas paliekas ir mēģinājušas uz visiem laikiem ieņemt manus mīļākos zilos šķīvjus. Vai viņam nevajadzētu to beidzot pamanīt? Ātri, no sirds pārpilnības, mana mute runā, un es neizklausos kā sieva, kas zina Efeziešiem 5:33 vārdus, nemaz nerunājot par to, ka tos mīl:
“Sieva lai jūt bijību pret savu vīru.”
Mūsu cieņas sakne
Kārdinājums izturēties necienīgi katrai sievai ir citādāks. Es mīlu kārtību, grafiku, tīrību — glīti vārdi, kas dažkārt nozīmē nenogurstošu un nogurdinošu kontroli. Kad manas domas, mēle vai abas kopā metas virsū manam vīram, tas parasti notiek tāpēc, ka viņš nav iekļāvies manās jaukajās un sakārtotajās ekspektācijās. Bet citai sievai varbūt tieši viņa taisnīgums un stingrība izraisa acu bolīšanu. Viena sieva nicina vīru par to, ka viņa automašīna ir pārāk netīra, cita sieva par to, ka viņš pārāk daudz tīra savu auto. Neatkarīgi no tā, vai viņš trenējas “pārāk bieži” vai “nepietiekami”, uzrauga bērnus “pārāk stingri” vai “pārāk nevērīgi”, izrāda mīlestību “pārāk maz” vai “pārāk daudz” — mūsu necieņa var būt radoša. Neatkarīgi no tās formas, necieņa vienmēr savās acīs ir attaisnota (Salamana pamācības 21:2).
Paldies Dievam, Tas, kurš izsver sirdi, ir arī Tas, kurš maina sirdi. Dievs nekad nepavēl to, kam Viņš nedod arī spēju to izpildīt, un cieņa pret savu vīru noteikti prasa pārdabisku ekipējumu. Jo Efeziešiem 5:33 būtība nav pieklājīga uzvedība, bet gan īpaša, pat savdabīga emocija. Ja meklējat Google 21. gadsimta definīciju vārdam „cieņa”, pirmā atbilde ir aptuveni šāda: „dziļa apbrīna par kādu vai kaut ko, balstīta viņa īpašībās, spējās vai sasniegumos.” Taču, ja pievēršamies 1. gadsimta draudzei, redzam, ka Jaunās Derības definīcija ir ļoti atšķirīga: vārds, kas tulkots kā „cieņa” (grieķu phobeō), bieži tiek tulkots kā „bailes”. “Sieva lai jūt bijību [phobētai] pret savu vīru.”
Ko tas nozīmē? Sāksim ar to, ko tas nenozīmē. Cieņa nav klusēšana, saskaroties ar vīra vardarbību, grēku vai pat vienkāršu kļūdu. Cieņa arī nenozīmē uzskatīt vīru par vērtības ziņā pārāku – tādu, kura priekšā sievai būtu jāklanās un jāstaigā uz pirkstgaliem. Drīzāk “sieva, kas jūt bijību pret savu vīru”, ir sieva, kas, pateicoties žēlastībai caur ticību, uzskata Kristu par draudzes galvu — un tādēļ uzskata savu vīru par Kristus iecelto pārstāvi (Efeziešiem 5:22–23). Šī sieva cīnās pret sirdī esošo nicinājumu pret savu vīru, vispirms un galvenokārt no visas sirds apņemoties cienīt savu Dievu.
Sievas, Jēzus ir pelnījis visu mūsu cieņu. Tāpēc, pakļaujoties Viņam, rūpēsimies par to, lai mēs cienītu savus vīrus.
Tādēļ nav pārsteidzoši, ka Jaunajā Derībā šāda cieņa visbiežāk ir atbildes reakcija uz Dievu, kas atklāts Kristū. Kad Jēzus staigā pa jūru, nomierina vētru, atdzīvina atraitnes dēlu no nāves vai pats augšāmceļas no kapa, kā reaģē skatītāji? Ar bijību — ar cieņu (Mateja 14:26; 28:5–8; Marka 4:41; Lūkas 7:12–16). Un tiem, kuru bailes izriet no ticības, viņu lielā drebēšana Viņa priekšā ved pie priecīgas uzticēšanās Viņam (Psalmi 2:11).
Vai augšāmcēlies un valdošais Kristus ir tik ļoti satricinājis mūsu maņas, tik ļoti pārsteidzis mūsu sirdis, tik ļoti mainījis mūsu dzīves? Tad jāsecina, ka mūsu zemes vīriem vairs nebūs jānopelna mūsu cieņa, lai to iegūtu. Mēs to sniegsim brīvi, priecīgi, godbijīgi, ar bijību un bailēm no Tā, kurš to galu galā ir pelnījis. Pat vējš un jūra paklausa Viņam. Vai mēs paklausīsim?
Laulība: 6 evaņģēlijā balstītas apņemšanās katram pārimPols Deivids Trips
Stipra laulība jābūvē uz stabilāka pamata nekā romantika. Ir nepieciešams dzīvi izmainošais spēks – evaņģēlijs. Šī grāmata palīdz gan jaunlaulātajiem, gan zelta kāzu svinētājiem, gan visiem pa vidam veidot biblisku, Kristus žēlastībā balstītu, augošu un prieka pilnu laulību. Būvē savu laulību uz stabila pamata, un romantika nāks bonusā!
Veidi kā mēs to varam izdarīt
Ja mēs to vēlamies, ikdienas lūgšana ir labs sākuma punkts. Lai kļūtu par patiesi cieņpilnām sievām, vispirms mums jāatzīst, ka esam patiesi bezpalīdzīgas sievas. Jo, atkārtoju, Dievs no mums vēlas, lai mēs kļūtu nevis perfektas mājsaimnieces, bet gan evaņģēlija vēstneses no galvas līdz kājām. Lai cik mēs arī censtos iztīrīt savu dzīvi, lai tā no ārpuses izskatītos cieņpilna, mēs Dievu pārliecinām ne vairāk kā farizeji (Lūkas 11:39–40). Kad Viņš aicina mūs cienīt savus vīrus, Viņš mums liek “dot, kas iekšā, par mīlestības dāvanu” (41. pants) — atdot sevi tādam mīlestības veidam, kas atbilst augšāmceltām sievām. Tikai Dievs var radīt un uzturēt šo sirds līmeņa cieņu pret mūsu vīriem.
Līdz ar lūgšanām par dievišķu iejaukšanos mūsu ikdienā, ir arī prātīgi apsvērt mūsu ieradumus, īpaši tos, kas saistīti ar mūsu valodu. Pirmkārt, tāpēc, ka mūsu vārdi atklāj mūsu sirdi. Bet, iespējams, tikpat svarīgi ir tas, ka mūsu vārdi var mainīt mūsu sirdis. Ieradumi mūs veido. Jo vairāk mēs ar saviem vārdiem izrādām necieņu pret savu vīru, jo vairāk mēs patiesi necienīsim savu vīru. Bet, ja mēs katru dienu izmantojam savu mēli, lai stiprinātu savu vīru gan privāti, gan publiski, mūsu sirdis noteikti sekos šim piemēram. Tātad, apsver trīs mazus “sargus” (Psalmi 141:3), ko varētu uzlikt savām lūpām, lai palīdzētu savai sirdij plaukt svētā cieņā pret savu vīru. Visticamāk atklāsi, ka Dievs svētīs tavu laulību un arī tavu liecību.
1. Cieni viņu savā prātā
Vārdi mūsu prātā atklāj mūsu patiesās domas. Ir iemesls, kāpēc Dāvids lūdz: “Pārbaudi mani, ak Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas!” (Psalmi 139:23). Mūsu prāts formulē un nostiprina mūsu dziļākās vēlmes un jūtas. Kad mūsu rokas taustās pēc rīta modinātāja, kādas ir pirmās domas, kas izlaužas pār mūsu lūpām par vīrieti, kurš mostas mums līdzās? Kad mēs sākam savu dienu, vai mūsu prāts izdveš pateicību vai naidu, kad runa ir par mūsu vīra prioritātēm, lēmumiem un uzdevumiem? Kad mēs ieraušamies gultā, vai mēs esam vairāk tendētas pārdomāt viņa vai savas kļūdas?
Pat mūsu lūgšanas var kļūt par necieņas kalponēm. Vai mēs domājam, ka zinām, „cik briesmīgi viņš grēko”, „kā tieši viņam vajadzētu mainīties” – vai arī pazemīgi atzīstam savu ierobežoto perspektīvu, atsakoties pārspīlēt viņa kļūdas un aizmirst savējās? Lūgšana par sava vīra svētdarīšanu (vai glābšanu!) nav atļauja grēkot. Drīzāk, liekam savas domas Viņa priekšā, Kurš dzird katru slepeno vārdu jau pa gabalu, lūdzot: “Un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Psalmi 139:24). Dievam ļoti tīk vadīt sievas šādā veidā. Par laimi, pārdabiska, vārdos neizteikta cieņas izrādīšana pret mūsu vīriem ir daļa no šī ceļa.
Lūgšana par sava vīra svētdarīšanu (vai glābšanu!) nav atļauja grēkot.
2. Cieni viņu savās mājās
Daudzas sievas neuzdrošinātos runāt ar kaimiņu, kolēģi vai draugu tā, kā viņas runā ar saviem vīriem. Kāpēc mums ir pienākums piemērot zelta likumu visiem citiem, bet bieži vien atturēties no tā gudrās, miermīlīgās prakses attiecībā uz saviem vīriem? Viņi ir mūsu miesa (1. Mozus 2:24); viņi ir tie, ar kuriem mēs esam savienoti Dieva (un pasaules) priekšā. Vai Jēzus atbalstītu to, kā mēs runājam ar saviem vīriem aiz slēgtām durvīm? Kā sievai, dažkārt man šķiet, ka es nekad nevaru pietiekami daudz lasīt Jēkaba 1:26: “Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta.”
Vai ir redzams, ka esmu patiesi kristīga sieva? Ar Gara spēku mācīsimies arvien vairāk izmantot savu muti, lai runātu savaldīgi un ar cieņu! Kļūstot arvien brīvākas no reliģiskās divkosības, mūsu sirdis pateiksies mūsu mēlēm par to. Tāpat arī mūsu vīri.
Daudzas sievas neuzdrošinātos runāt ar kaimiņu, kolēģi vai draugu tā, kā viņas runā ar saviem vīriem.
3. Cieni viņu savās kopā sanākšanās
Kurnēšana mīl kompāniju. Tā vietā, lai padotos kārdinājumam, kā būtu, ja mēs uzskatītu laiku, ko pavadām kopā ar draugiem, nevis par iespēju izsūdzēt savas sūdzības par laulību, bet par Dieva dāvātu iespēju parādīt derību uzturošu mīlestību? Lai arī mūsu laulība ir nepilnīga, Kristus apņemšanās pret mums joprojām ir drošs, jauks pamats zem tās (Efeziešiem 5:32). Kad mēs cenšamies runāt ar cieņu par saviem vīriem un, cerams, par savām laulībām, ko mēs pasakām pasaulei par visu šo kristietības lietu? Tā ir patiesa, laba un skaista — tik ļoti, ka pat tās visnepopulārākās daļas ir patiešām dzīvošanas vērtas.
Lai nebūtu nekādu jautājumu
Kādu dienu, visticamāk jau pavisam drīz, mans dēls sāks vērtēt manus vārdus. Iespējams, viņš nerakstīs dienasgrāmatu, bet tas nav svarīgi. Viņš dzirdēs pietiekami daudz, lai saprastu, vai es cienu viņa tēvu. Es vēlos, lai mana dēla nobriestošajā prātā un sirdī nebūtu nekādu jautājumu par to, vai es cienu savu vīru kā mūsu ģimenes galvu. Cienot šo vīrieti, es ceru parādīt savam dēlam (un visiem pārējiem), ka Kungs un Glābējs, kas stāv aiz mūsu laulības un virs tās, ir “cienīgs . . . ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Jāņa atklāsmes grāmata 5:12).
Sievas, Jēzus ir visas mūsu cieņas cienīgs. Tāpēc, pakļaujoties Viņam, rūpēsimies par to, lai mēs cienītu savus vīrus!
Tenere Keja Svensone (desiringGod.org)
