Ja tu varētu ietvert vienā vārdā, kā tas ir – dzīvot kā kritušam cilvēkam, tālu no Ēdenes, kāds tas varētu būt? “Skumji”, iespējams, vai arī – “salauzti”. “Nomācoši”. “Tumši”. Nav vienas pareizās atbildes. Taču viens no dziļākajiem vārdiem parādās slavenajos Augustīna “Atzīšanās” ievadvārdos: “nemierīgs”. “Tu mūs esi radījis Sev, un mūsu sirds ir nemierīga, līdz tā atrod atpūtu Tevī.” (1.1.1.)
Cilvēka dvēseles dziļumos nemiera gars plūst kā pazemes upe: bieži neredzams, bieži neatzīts, bieži noliegts, tomēr dunošs zem daudz kā, ko mēs sakām, sapņojam un darām.
Mēs viegli sajaucam šo līdz kaulam dziļo graušanas sajūtu ar kaut ko virspusēju. Mēs domājam, ka mums vajag dažas brīvas dienas, vai labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru, jaunu darbu vai dzīvokli, vai lielāku kolēģu atzinību, vai vairāk sapratnes no dzīvesbiedra puses. Reklāmas industrija izmanto šīs sāpes un piedāvā tūkstošiem veidu, kā slāpēt nemierīgo plūsmu: jaunas pieredzes, jaunas vietas, jaunas lietas. Dažreiz mēs tās iegādājamies.
Tie ir čuksti, šalkas un atbalsis no tā, ko mēs vēlamies, bet ne pati vēlamā lieta. Tās var sniegt zināmu atpūtu prātam vai ķermenim (uz laiku), bet tās nevar aizsprostot upi vairāk, kā žagars var apturēt Niagāru. Mēs ilgojamies pēc kaut kā dziļāka.
Mēs vēlamies atpūtu, kas ilgst ilgāk par noteiktu laiku (naktis, nedēļas nogales) un sniedzas tālāk par noteiktām vietām (gulta, atvaļinājuma vietas). Mēs vēlamies atpūtu, kas mūs vada kā uguns stabs un seko mums kā Dieva labestība un žēlastība. Mēs vēlamies atpūtu, kas izplūst no iekšienes kā dzīvais ūdens. Mēs vēlamies nebeidzamu dvēseles sabatu.
Mūsu mokošais nemiers
Bet kāpēc šīs sāpes? Kāpēc šī iekšējā graušanas sajūta? Kāpēc šis nebeidzamais nemiers?
Sākumā Dievs ieauda atpūtu Savas nekritušās pasaules audumā. No dvēseles dziļumiem līdz debesu augstumiem atpūta piepildīja Ēdenes gaisu. Jo pēc sešu dienu darba Dievs vainagoja radīšanu ar septīto: “Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis” (1. Mozus 2:2). “Tas ir pabeigts,” sacīja Dievs, un visa radība baudīja Viņa atpūtu.
Bet dārza jau sen vairs nav. Un starp mums un Ēdenes atpūtu tika ielikts ķerubs ar liesmojošu zobenu (1. Mozus 3:24). Kad Ādams un Ieva atstāja Ēdenes vārtus, viņi atstāja ne tikai vietu, bet veselu dvēseles stāvokli. Viņi atstāja mierpilno dārzu un iegāja pasaulē bez atpūtas.
Ārpus Dieva klātbūtnes mūsu mazie mēģinājumi atpūsties – mūsu gulētiešana un panākumi, mūsu brīvdienas un izklaides, mūsu dzīves bilances un pirkumi – ir tik daudzas sēklas, kas sētas uz akmens. Mēs sējam, ravējam un laistām, bet mūsu dvēseles augsne nespēj noturēt sēklas; mēs meklējam mieru un pļaujam nemieru.
Būdami izraidīti no Ēdenes, mums ir nepieciešams, lai šī dārza Dievs atkal kļūtu par mūsu Dievu; mums ir nepieciešams, lai atpūtas Kungs, kļūtu par mūsu Kungu un Atpūtu.
Iknedēļas čuksti
Cerība galu galā nāca baušļa veidā. “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī,” Dievs sacīja Izraēlam, kas tikko bija izpirkts no Ēģiptes, tās zemes, kurā valdīja pret Ēdeni vērsts nemiers.
“Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam… Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās.” (2. Mozus 20:8-11)
No tā brīža katra septītā diena kļuva par liecinieci zaudētajai Ēdenes pasaulei. Un par čukstu par to, kas kādreiz varētu atkal būt.
Tomēr tas vienmēr bija tikai čuksts. Lai cik lielu atpūtu sabats piedāvāja, tas nevarēja apturēt cilvēka nemiera upi. Sinaja un tuksneša paaudze, neskatoties uz visiem sabatiem, ko tā piedzīvoja, neiegāja Dieva patiesajā atpūtā (Psalmi 95:11; Ebrejiem 4:2). Vēlākās paaudzes pārāk vaļīgi attiecās uz sabata dienu – strādāja, plānoja peļņu, sauca šo dienu par pienākumu, nevis par prieku (Jesajas 58:13-14; Ecēhiēla 20:13-24; Amosa 8:5). Un ar laiku Izraēla vadītāji uzlika ļaudīm pārāk smagu nastu, ko nekāds sabats nevarēja pacelt (Mateja 23:4; Marka 2:27).
Tāpat kā Izraēla dzīvnieku upuri paredzēja Dieva Jēru, kā templis pravietoja par Vārdu, kas kļūs miesa, un kā katrs ķēniņš un priesteris norādīja uz Mesiju, tā arī iknedēļas Sabats liecināja par mieru, kas ir daudz dziļāks par vienas dienas atpūtu — un par Kungu, no kura sirds šis miers plūdīs.
“Jēzus piedāvā atpūtu ikvienam nemieram, sabata mieru ikvienām rūpēm, septīto dienu ikvienai dvēselei.”
Sabata Kungs
Protams, garīgi uzmanīgs izraēlietis vienmēr zināja, ka dvēseliski dziļa atpūta nāk nevis no paša sabata, bet gan no sabata Kunga. Šī diena bija “sabats Tam Kungam, tavam Dievam” (2. Mozus 20:10), “sabata diena, svēta Tam Kungam” (2. Mozus 31:15), laiks, kad atkal dzirdēt Dievu sakām: “Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī” (2. Mozus 31:13). Sabata atpūta bija straume laikā, bet avots bija pats Dievs.
Drosmīgi bija šie vienkāršie Kunga Jēzus vārdi, kas tika sacīti farizejiem Galilejas labības laukā: “Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu” (Mateja 12:8). Farizeji, sekojiet līdzi sabata straumei: ejiet gar tās krastiem cauri gadsimtiem – garām Sinaja laikam, garām Ēģiptei, garām pat radīšanas nedēļai – un jūs atradīsiet nevis tikai dienu, bet Kungu.
Lai mēs nepalaistu garām šo vārdu nozīmi un vērienīgumu, Matejs stāsta, ka konfrontācija par sabatu notika “tajā laikā” – tas ir, tūlīt pēc tam, kad Jēzus teica šos slavenos vārdus:
“Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mateja11:28-29)
Labi iegaumējiet, ka Jēzus nesaka, ka Viņš mums norādīs uz atpūtu, pēc kuras mēs ilgojamies, vai pat pats mūs tur aizvedīs: Viņš saka, ka Viņš mums to dos. Tā kā Viņš ir sabata Kungs, visdziļākā atpūta pieder Viņam – tā ir Viņa sirdī. Tad nogurušie un smagām nastām apkrautie vairs necerētu uz dienu, lai atrastu atpūtu, bet gan uz personu. Viņš ir mūsu dzīvā, elpojošā, glābjošā Septītā Diena.
Septītā diena jūsu dvēselei
Lai arī kāds nemiers plūst tavā dvēselē; lai arī kāda izmisīga upe mutuļo zem tava sapņa par brīvdienām vai tavas tieksmes pēc karjeras vai sociālo mediju apsēstības; lai arī kādas Ēdenes sāpes tu nes sevī, Jēzus aicinājums ir spēkā: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.”
Vai jūs ilgojaties pēc taisnības? Viņš to jau ir ieguvis (Romiešiem 3:26). Vai jūs alkstat pēc identitātes? Viņš jūs sauc par savējiem (Ebrejiem 2:11). Vai panākumi ir tas, pēc kā jūs tiecaties? Viņš dalās savā uzvarā (1. Korintiešiem 15:57). Vai rūpes neļauj jums aizmigt? Viņa pleci var tās nest (1.Pētera 5:7). Vai jums trūkst citu labvēlības? Jums joprojām ir Viņa labvēlība (Romiešiem 8:31). Vai jūtaties iesprostots savā dzīvē? Viņš ir vienmēr jauna pasaule (Jāņa 21:25). Jēzus piedāvā atpūtu ikvienam nemieram, sabata mieru ikvienām rūpēm, septīto dienu ikvienai dvēselei.
Mēs patiesībā vēlamies nevis uzslavu, nevis mantas, nevis darba vai pilsētas maiņu, un pat ne abstraktu atpūtu, bet Jēzu, mūsu sabata Kungu.
Kā mēs varam atrast atpūtu Viņā? Mēs varam sākt ar to, ka iemācāmies nosaukt savas ilgas pēc atpūtas īstajos vārdos. Kad mēs sākam sajust savu pazīstamo nemieru – kad pieaug nedrošība, vai arī rodas impulss kaut ko nopirkt, vai arī mūs pārņem vēlme aizbēgt – mēs varam teikt, ka patiesībā vēlamies nevis uzslavu, nevis mantas, nevis darba vai pilsētas maiņu, un pat ne abstraktu atpūtu, bet Jēzu, mūsu sabata Kungu. Jo galu galā teikt “es ilgojos pēc atpūtas” nozīmē “es ilgojos pēc Kristus”.
Laimīgas atpūtas okeāna dzelme
Protams, atpūta, ko mēs tagad pazīstam Jēzū, ir tikai priekšnojauta par lielāku atpūtu, kas nāks. Puritānis Kristofers Lovs reiz rakstīja: “Šeit, šajā pasaulē, prieks … ieiet tevī, bet nākamajā pasaulē tu ieiesi priekā”. Tāpat ir arī ar atpūtu: šeit, šajā pasaulē, mūsos ienāk atpūta, bet nākamajā pasaulē mēs ieiesim atpūtā.
Kādu dienu atpūta būs ne tikai dzīvā ūdens straume mūsu iekšienē, bet arī dzīvā ūdens jūra ārpusē. Mēs staigāsim pa pasauli, kur atpūta paceļas no zemes un krīt no mākoņiem. Jo pats sabata Kungs valdīs šajā zemē, atgriežot septīto dienu uz zemes, kas būs vēl labāka par Ēdeni. Viņš ir “laimīgas atpūtas okeāna dzelme”, kā teikts kādā himnā, un mūžīgi Viņa viļņi apskalos mūs.
