Astoņi mīti, kuriem daudzi tic
Lielas grāmatas, pilnas ar Svētajiem Rakstiem, teoloģiju un sen mirušu cilvēku citātiem parasti nevar labi pārdot. Tomēr man un izdevējiem par pārsteigumu manai 2004. gada grāmatai “Debesis” (“Heaven” – Randy Alcorn) ir pārdoti vairāk nekā miljons eksemplāru. Neskaitāmi lasītāji, tostarp mācītāji, man ir teikuši, ka viņu uzskati par pēcnāves dzīvi ir radikāli mainījušies.
Kāpēc? Laikmetā, kad cilvēki cenšas padarīt doktrīnas pievilcīgākas, ignorējot vai sagrozot Bībeles patiesību, lūk, ironija – patiesā Bībeles doktrīna par debesīm ir daudz pievilcīgāka nekā garlaicīgais, necilvēcīgais priekšstats par pēcnāves dzīvi, kas ilgu laiku ir valdījis evaņģēlisko kristiešu vidē.
Šī nepievilcīgā perspektīva joprojām tur ieslodzījumā daudzus ticīgos. Pamatojoties uz neskaitāmām sarunām, kas man ir bijušas ar šīs grāmatas lasītājiem un citiem cilvēkiem pēdējo sešpadsmit gadu laikā, šeit ir minēti astoņi tipiskie maldīgie priekšstati par debesīm.
1. Mēs mūžību pavadīsim mākoņos
Pēc pēdējās tiesas Dievs pārveidos visu Visumu un pēc tam pārcels pašreizējās debesis uz jauno zemi, kur Viņš dzīvos kopā ar Saviem ļaudīm (Atklāsmes grāmata 21:1-4). Apsolījumam par debesīm virs zemes nevajadzētu mūs pārsteigt, taču tas ir šokējoši un aizdomīgi, ja mēs vienmēr esam ticējuši kam citam.
Šo Bībeles mācību vēstures gaitā ir sapratuši daudzi, tostarp arī tādi jaunāki reformētie teologi kā Hermans Bavinks, Kornēlijs Venema, Entonijs Hokema un Alberts Volterss. Diemžēl lielākā daļa evaņģēlistu nav lasījuši viņu grāmatas. Pat tie, kas ir lasījuši, ne vienmēr saprot to nozīmi.
Bībeles koledžā un seminārā manas pēdējās Jaunās Derības nodarbības beidzās ar pēdējo tiesu, kas aprakstīta Atklāsmes grāmatas 20. nodaļā. Eshatoloģijā (jeb mācībā par beigu laikiem) mēs aplūkojām “par” un “pret” paraušanai Lielo bēdu laikā un diskutējām par tūkstošgadi, bet mēs nekad nerunājām par jauno zemi, kas ir Svēto Rakstu pēdējo divu nodaļu galvenais temats. Tāpēc mēs nepievērsām nekādu uzmanību vietai, kur mēs dzīvosim kopā ar Jēzu un cits ar citu mūžīgi! Mācītāji, kuri ir lasījuši grāmatu “Debesis”, bieži sazinās ar mani, lai dalītos, ka viņu izglītība bijusi gandrīz identiska.
Mūs kā cilvēkus neskaidrā eņģeļu valstība vilina ne vairāk kā smilšu ēšana. Mums ir jāatgūst Bībeles mācība par debesīm, kuras kulminācija ir jaunā zeme.
2. Bībelē ir ļoti maz rakstīts par debesīm
Reiz manā kabinetā viesojās kāds kristiešu līderis un jautāja, ko es gatavojos rakstīt. “Lielu grāmatu par debesīm,” es atbildēju. Viņš atbildēja: “1. vēstulē Korintiešiem 2:9 ir teikts: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl”. Par ko tad tu rakstīsi?” Es atbildēju kā parasti: “Jūs nepabeidzāt teikumu: “Mums Dievs to ir atklājis ar Savu Garu”.
Kad Dievs mums atklāj citādi neatklājamas patiesības, mums tam ir jāpievērš uzmanība. “Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas mums un mūsu bērniem mūžīgi” (5. Mozus 29:29). Mums pieder būtiska Bībelē sniegta informācija par nākamo pasauli – un Bībele sniedz daudz vairāk informācijas nekā vairums to apzinās (piemēram, Jesajas grāmatas 60. nodaļa ir divreiz citēta Atklāsmes grāmatas 22. nodaļā, kas liek domāt, ka Jesajas 60. nodaļa runā par jauno zemi).
Dievs vēlas, lai mēs gaidām to, kas būs nākotnē. Tāpēc Pēteris saka: “Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo” (2.Pētera 3:13).
3. Mēs varam uzzināt par debesīm no cilvēku apgalvojumiem par to, ka viņi turp devušies
Reiz uz manu biroju piezvanīja no kāda televīzijas kanāla un jautāja: “Vai Rendijs ir bijis debesīs?”. Mūsu reģistratūras darbiniece atbildēja: “Ja viņš ir bijis, tad viņš to nekad nav pieminējis. Bet viņš gadiem ilgi ir pētījis Bībeli un baznīcas vēsturi.” Saruna pēkšņi aprāvās: “Mēs vēlamies intervēt cilvēkus, kas tur patiešām ir bijuši.”
Pārāk bieži cilvēki stāstus par debesu apmeklēšanu uzskata par evaņģēliju. Protams, Dievs var kādam parādīt pēcnāves dzīvi, ja Viņš to vēlas. Bet “cilvēkiem nolemts vienreiz mirt” (Ebrejiem 9:27). Tā kā šos stāstus stāsta cilvēki, kuri “mirs divreiz”, šķiet ticams, ka viņi patiešām nav miruši pirmajā reizē, pat ja dzīvības rādītāji nebija nosakāmi. Cilvēka atmiņas izteiktā sedācijas stāvoklī – un viņa spēja atšķirt sapņus no realitātes – nav uzticamas, bet Dieva vārds ir uzticams (Jāņa evaņģēlijs 17:17).
Apustulis Pāvils, kurš bija bijis debesīs, teica: “Par to pašu cilvēku es zinu, ka tas … tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt.” (2. Korintiešiem 12:3-4). Tomēr daudzas grāmatas apgalvo, ka izpauž noslēpumus, kuriem diemžēl daži lasītāji tic Svēto Rakstu vietā.
4. Debesis tagad būs debesis vēlāk
Kad kristieši mirst, viņi nonāk tagadējās debesīs. “Vecmāmiņa tagad ir debesīs” attiecas uz pagaidu periodu starp dzīvi uz zemes un augšāmcelšanos.
Lai gan tagadējās debesis ir brīnišķīgas, “daudz labākas” nekā zeme zem lāsta (Filipiešiem 1:23), tās nav vieta, kurai mēs esam radīti. Mūsu liktenis ir augšāmcelta dzīve uz augšāmceltas zemes: “Tad es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi [..] es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.” (Atklāsmes grāmata 21:1-3). Debesis ir tur, kur mājo Dievs un kur ir Viņa tronis un Dieva mājoklis, un tronis būs jaunajā zemē (Atklāsmes grāmata 22:3).
Dieva galīgais plāns nav paņemt mūs augšā, lai dzīvotu kopā ar Viņu Viņa vietā (kas notiek pēc nāves). Drīzāk Viņa plāns ir nākt lejā pēc augšāmcelšanās, lai mūžīgi dzīvotu kopā ar mums mūsu vietā, jaunajā zemē. Tāpat kā Jēzus ir iemiesojies Dievs, tā arī jaunā zeme būs iemiesotas debesis.
5. Mēs mūžīgi dzīvosim bez ķermeņa
Platons uzskatīja, ka materiālās lietas, tostarp ķermeņi, ir ļaunas, bet nemateriālās lietas, kā piemēram, dvēseles, ir labas. Tas, ko es saucu par “kristoplatonismu”, inficē daudzas baznīcas, mācot, ka cilvēku dvēselēm ir labāk būt bez miesām un debesis ir bezķermeniska valstība.
Mūsu nespēja novērtēt augšāmcelšanās fizisko dabu laupa ticīgajiem sajūsmu par debesīm. Dieva nākotnes plāns par atjaunotu fizisko Visumu nozīmē, ka mēs dzīvosim, ēdīsim un dzersim, smiesimies un rotaļāsimies, atpūtīsimies un strādāsim, izmantosim savas dāvanas kā Dieva tēla nesēji un, pats galvenais, būsim kopā ar mūsu Ķēniņu Jēzu, pielūgsim Viņu un kalposim Viņam.
Jēzus runāja par “visu lietu atjaunošanu” (Mateja 19:28). Pēteris sludināja, ka Kristus paliks debesīs, “līdz tam laikam, kad viss būs panākts [atjaunots], par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti.” (Apustuļu darbi 3:21). Tomēr mēs kaut kā esam palaiduši garām veselu Bībeles vārdu krājumu. Samierināt. Izpirkt. Atjaunot. Atgūt. Atgriezt. Atjaunot. Augšāmcelt. Dievs plāno fiziski atjaunot visu savu radību, ieskaitot mūs, zemi un dzīvniekus (Jesajas 11:6-9; 65:17, 25; Romiešiem 8:19-23).
6. Debesis būs garlaicīgas
Ticība, ka mūžīgā dzīve sastāv no nebeidzamas arfas skandināšanas, veicina sātana stratēģiju “Dieva zaimošanai, lai zaimotu Viņa Vārdu un Viņa mājokli” (Atklāsmes grāmata 13:6).
Domāt, ka debesis būs garlaicīgas, atklāj maldus – ka Dievs ir garlaicīgs. Muļķības! Dievs ir radījis mūsu garšas kārpiņas, adrenalīnu, nervu galus, kas sniedz baudu mūsu smadzenēm, mūsu iztēlei un dod mums spēju būt laimīgiem un aizrautīgiem.
“Nekas tur nebūs vairs nolādēts. Tur stāvēs Dieva un Viņa Jēra tronis, un Viņa kalpi Tam kalpos.” (Atklāsmes grāmata 22:3). Kalpiem ir lietas, kas jādara, vietas, kur jāiet, cilvēki, kas jāredz. Mūsu visparastākās ikdienas aktivitātes būs pielūgsme, ko caurvīs prieks, pievienojoties ļaužu pūlim, lai slavētu Viņu.
1. vēstulē korintiešiem 10:31 teiktais būs spēkā tik pat daudz mūžībā kā tagad: “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” Tagad mēs varam pielūgt Dievu, strādājot, gleznojot, spēlējoties, lasot, rakstot un baudot jebkuru citu nevainīgu darbību. Cik daudz vairāk jaunajā zemē, kur valdīs taisnība?
7. Mēs vairs nebūsim mēs paši un neatcerēsimies savu iepriekšējo dzīvi
Doma, ka debesīs mēs zaudēsim savu identitāti, ir hinduistiska, nevis kristīga. Augšāmcelšanās uz visiem laikiem atjaunos mūs kā pagodinātas cilvēciskas personas.
Kristus augšāmcelšanās ir mūsu prototips. Viņš pasludināja: “Es pats tas esmu” (Lūkas 24:39). Kad Toms sacīja: “Mans Kungs un mans Dievs,” viņš zināja, ka runā ar to pašu Jēzu, ar kuru bija dzīvojis kopā gadiem ilgi. Ījabs sacīja: “Pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu” (Ījaba 19:26-27).
Debesīs tu būsi tu. Kas gan cits tu būsi? Tā kā mēs atskaitīsimies par savu dzīvi uz zemes, mums ir jāpaliek mums, un mūsu atmiņām būs jābūt labākām, nevis sliktākām. Svētie Raksti nesniedz nekādas norādes par atmiņas izdzēšanu, kas varētu izraisīt to, ka mēs neatpazīstam ģimeni un draugus. Patiesībā, ja mēs nepazītu savus tuviniekus, mierinājums par pēcnāves atkalsatikšanos, par ko māca 1. vēstule tesaloniķiešiem 4:14-18, nebūtu nekāds mierinājums.
8. Debesis būs garīga valstība bez cilvēciskas kultūras
Kāds Bībeles koledžas profesors apvainojās par manu pieņēmumu, ka kultūra – tostarp izgudrojumi, koncerti un sports – visticamāk būs daļa no jaunās zemes. Bet, ja mēs būsim Dieva augšāmceltie tēla nesēji, kas dzīvos uz augšāmceltās zemes, tad kāpēc lai tā nebūtu?
Mums ir teikts, ka debesis ir pilsēta (Ebrejiem11:10; 13:14). Pilsētās ir ēkas, māksla, mūzika, tirdzniecība, zinātne un tehnoloģijas. Un, protams, pilsētās ir cilvēki, kas iesaistīti sapulcēs, sarunās, darbā un rotaļās. Debesis ir arī valsts (Ebrejiem 11:16). Valstīm ir zeme, dzīvnieki, valdnieki un iedzīvotāji, kas ir gan dažādi, gan vienoti. Mums ir teikts, ka “zemes ķēniņi nesīs turp [Jaunajā Jeruzālemē] savu greznumu” (Atklāsmes grāmata 21:24).
Kultūra ir dabiskas, Dieva iecerētas sekas Viņa aicinājumam cilvēcei valdīt pār radību. Ja mēs ticam Svēto Rakstu mācībai, ka cilvēce un zeme pastāvēs fiziskā formā, kā to diktē visa mācība par augšāmcelšanos, tad kultūrai ir jāturpinās. Kā gan citādi?
Labākais vēl tikai priekšā
Tā kā Dieva bērnus gaida augšāmcelšanās, mēs neesam sasnieguši savu laimes virsotni un nekad to arī nesasniegsim. Nav vajadzības sastādīt vēlmju sarakstus, ko gribam paspēt šajā dzīvē izdarīt, jo mūsu jaunie Visuma piedzīvojumi krietni pārsniegs šīs dzīves piedzīvojumus. Mēs patiešām dzīvosim ilgi un laimīgi. Tā nav tikai tukša sapņošana. Tas ir ar Jēzus asinīm izpirkts apsolījums.
Mums katru dienu ir jāgaida pasaule bez ļaunuma, ciešanām un nāves, kurā Dievs dzīvos kopā ar mums un noslaucīs mūsu asaras uz visiem laikiem (Atklāsmes grāmata 21:4). Augšāmceltās zemes godības realitātes gaidīšana dod elpu aizraujošu ietekmi uz mūsu pašreizējo laimi un mūsu izpratni par evaņģēlija vēsts tālejošo tvērumu.
Dzīvosim debesu priekos jau tagad, atmetot nebibliskos un nevērtīgos priekšstatus par debesīm un ticot, ka labākais patiešām vēl tikai priekšā!
Rendijs Elkorns (desiringGod.org)
