Vēsturiskie pierādījumi par Kristus augšāmcelšanos ir ļoti labi. Tādi zinātnieki kā Viljams Leins Kreigs (William Lane Craig), Dž. P. Morlends (J. P. Moreland), Gerijs Habermāss (Gary Habermas) un citi ir paveikuši īpaši labu darbu, lai detalizēti aprakstītu šos pierādījumus. Šī raksta mērķis ir piedāvāt sava veida sintēzi par dažiem no viņu galvenajiem punktiem un parādīt Kristus augšāmcelšanās vēsturisko pierādījumu spēku.
Mūsdienās plaši izmantotā metode, lai noteiktu notikuma vēsturiskumu, ir “secinājums par labāko skaidrojumu”. Viljams Leins Kreigs to apraksta kā pieeju, kurā mēs “sākam ar mums pieejamajiem pierādījumiem un tad secinām, kas, ja tā būtu patiesība, sniegtu vislabāko šo pierādījumu skaidrojumu”. Citiem vārdiem sakot, mums būtu jāpieņem notikums kā vēsturisks, ja tas sniedz vislabāko izskaidrojumu ar to saistītajiem pierādījumiem.
Ja mēs aplūkojam pierādījumus, tad augšāmcelšanās patiesība ļoti skaidri atklājas kā labākais izskaidrojums. Nav nevienas citas teorijas, kas pat tuvu atbilstu pierādījumiem, tāpēc pastāv stabils vēsturisks pamatojums patiesībai, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem.
Ir vērts uzsvērt, ka, nosakot augšāmcelšanās vēsturiskumu, mums nav jāpieņem, ka Jaunā Derība ir Dieva iedvesmota vai pat uzticama. Lai gan es ticu šīm lietām, mēs šeit pievērsīsimies trim patiesībām, kuras atzīst pat kritiski noskaņoti zinātnieki. Citiem vārdiem sakot, šīs trīs patiesības ir tik spēcīgas, ka tās atzīst nopietni visu pakāpju vēsturnieki. Jebkurai teorijai ir jāspēj adekvāti izskaidrot šos datus.
Trīs patiesības ir šādas:
- Kapu, kurā tika apglabāts Jēzus, sieviešu grupa svētdienā pēc Jēzus krustā sišanas atrada tukšu.
- Jēzus mācekļiem bija reāla pieredze ar kādu, kuru viņi uzskatīja par augšāmcēlušos Kristu.
- Šo mācekļu sludināšanas rezultātā, kuras centrā bija augšāmcelšanās, tika izveidota un pieauga kristīgā draudze.
Pētnieki, kas nodarbojas ar augšāmcelšanās skaidrošanu, neatkarīgi no saviem uzskatiem, parasti piekrīt šīm trim patiesībām. Mēs redzēsim, ka Kristus augšāmcelšanās ir labākais skaidrojums katrai no tām atsevišķi, bet pēc tam, kas ir vēl svarīgāk, ka, šos faktus aplūkojot kopā, mēs iegūstam vēl spēcīgāku augšāmcelšanās pierādījumu – jo skeptiķim nāksies izskaidrot ne tikai vienu vēsturisku faktu, bet trīs. Šīs trīs patiesības veido spēcīgi savītu trīs auklu virvi, kuru nevar pārraut.
Tukšais kaps
Kādi ir pierādījumi tam, ka kapu, kurā tika apglabāts Jēzus, sieviešu grupa svētdienā pēc krustā sišanas atrada tukšu?
Pirmkārt, augšāmcelšanās tika sludināta tajā pašā pilsētā, kur neilgi pirms tam tika apglabāts Jēzus. Jēzus mācekļi nedevās uz kādu nezināmu vietu, kur neviens nebija dzirdējis par Jēzu, lai sāktu sludināt par augšāmcelšanos, bet gan sāka sludināt Jeruzalemē, tajā pašā pilsētā, kur Jēzus bija miris un apglabāts. Viņi to nebūtu varējuši darīt, ja Jēzus joprojām būtu gulējis kapā – neviens viņiem neticētu. Neviens nebūtu tik muļķīgs, ka noticētu, ka cilvēks ir augšāmcēlies no mirušajiem, ja varētu aiziet apskatīt viņa ķermeni, kas guļ miris kapā. Kā raksta Pauls Althauss, augšāmcelšanās pasludinājums “nebūtu Jeruzālemē varējis turpināties ne dienu, ne stundu, ja tukšais kaps nebūtu bijis visiem zināms fakts”.
Otrkārt, pirmie jūdu argumenti pret kristietību atzīst tukšo kapu. Mateja evaņģēlija 28:11-15 ir atsauce uz jūdu mēģinājumu atspēkot kristietību, sakot, ka mācekļi nozaguši ķermeni. Tas ir zīmīgi, jo parāda, ka jūdi nenoliedza tukšo kapu. Tā vietā viņu “nozagtā ķermeņa” teorija atzina nozīmīgo patiesību, ka kaps patiesībā bija tukšs. Toledoth Jesu, agrīno jūdu rakstu apkopojums, ir vēl viens avots, kurā tas ir atzīts. Tajā gan atzīts, ka kaps bija tukšs, gan mēģināts to izskaidrot. Turklāt mums ir saglabājies ieraksts par otrā gadsimta diskusiju starp kristieti un jūdu, kurā ir atsauce uz to, ka jūdi apgalvo, ka ķermenis tika nozagts. Tātad ir diezgan labi zināms, ka pirmie jūdi atzina tukšo kapu.
Kāpēc tas ir svarīgi? Atcerieties, ka jūdu vadītāji bija pret kristietību. Viņi bija naidīgi liecinieki. Atzīstot tukšo kapu, viņi atzina faktu, kas noteikti nebija viņiem labvēlīgs. Tad kāpēc gan viņi atzītu, ka kaps bija tukšs, ja vien pierādījumi nebūtu pārāk spēcīgi, lai tos noliegtu? Pauls Maiers to sauc par “pozitīviem pierādījumiem no naidīga avota; būtībā, ja avots atzīst faktu, kas noteikti nav tam labvēlīgs, tad šis fakts ir patiess”.
Treškārt, Marka evaņģēlija stāsts par tukšo kapu ir balstīts uz avotu, kas radies septiņu gadu laikā pēc tajā aprakstītā notikuma. Tas liecina, ka liecība par tukšo kapu ir pārāk agra, lai tā būtu leģenda, un padara daudz ticamāku tās patiesumu. Kādi tam ir pierādījumi? Es minēšu divus. Vācu Marka evaņģēlija komentētājs Rūdolfs Pešs (Rudolf Pesch) norāda, ka šajā Marka evaņģēlija izmantotajā avotā augstais priesteris nekad netiek pieminēts vārdā. “Tas liek domāt, ka Kajafa, kurš, kā mēs zinām, tajā laikā bija augstais priesteris, vēl bija augstais priesteris, kad šis stāsts sāka nākt apritē.” Jo, “ja tas būtu rakstīts pēc Kajafas amata pilnvaru termiņa beigām, tad būtu bijis jāizmanto viņa vārds, lai viņu atšķirtu no nākamā augstā priestera. Bet, tā kā Kajafa bija augstais priesteris no 18. līdz 37. gadam pēc Kristus dzimšanas, tad šis stāsts sāka izplatīties ne vēlāk kā 37. gadā pēc Kristus dzimšanas, pirmajos septiņos gados pēc notikumiem,” kā to secina Maikls Hortons. Turklāt Pešs apgalvo, ka “tā kā Pāvila tradīcijas par Pēdējo vakarēdienu [rakstītas 56. gadā] (1. Korintiešiem 11) paredz Marka stāstījumu, tas nozīmē, ka Marka avots sniedzas līdz pat pirmajiem kristietības gadiem”. Tātad Marka izmantotais agrīnais avots liecību par tukšo kapu izvirza pārāk agri, lai tā būtu leģendāra.
Ceturtkārt, tukšo kapu apstiprina apbedīšanas stāsta vēsturiskā ticamība. Jaunās Derības pētnieki ir vienisprātis, ka apbedīšanas stāsts ir viens no vislabāk zināmajiem faktiem par Jēzu. Viens no iemesliem tam ir tas, ka Jāzeps no Arimatijas ir minēts kā tas, kurš apglabāja Kristu. Jāzeps bija jūdu sanhedrina, sava veida jūdu augstākās tiesas, loceklis. Šīs valdošās šķiras cilvēki bija vienkārši pārāk labi pazīstami, lai par viņiem varētu izplatīt kādus sadomātus stāstus. Tad kristieši būtu atmaskoti kā krāpnieki. Tāpēc viņi nebūtu varējuši izplatīt stāstu par to, ka viņš apglabājis Jēzu, ja vien tas nebūtu bijis patiess. Turklāt, ja stāsts par Jēzus apbedīšanu būtu leģendārs, varētu sagaidīt, ka tiktu atrastas pretrunīgas tradīcijas – bet tādu nav.
Bet kā ticamība par Jēzus apbedīšanu pierāda, ka kaps bija tukšs? Jo apbedīšanas stāstam un tukšā kapa stāstam ir gramatiskas un lingvistiskas saites, kas norāda, ka tie ir viens nepārtraukts stāsts. Tāpēc, ja apbedīšanas stāsts ir precīzs, visticamāk, arī tukšais kaps ir precīzs. Turklāt, ja apbedīšanas apraksts ir precīzs, tad visi zināja, kur Jēzus tika apglabāts. Tas būtu bijis izšķirošs pierādījums, lai atspēkotu pirmos kristiešus, kas sludināja augšāmcelšanos – ja kaps nebūtu bijis tukšs, tas būtu bijis skaidrs visiem, un mācekļi sliktākajā gadījumā tiktu atmaskoti kā krāpnieki vai labākajā gadījumā kā neprātīgi.
Piektkārt, Jēzus kaps nekad netika godināts kā svētnīca. Tas ir pārsteidzoši, jo 1. gadsimtā bija ierasts ierīkot svētvietu svēta cilvēka kaulu atrašanās vietā. Jēzus dienās bija vismaz 50 šādas kapenes. Tā kā Jēzum šādas svētvietas nebija, tas liek domāt, ka viņa kaulu tur nebija.
Sestkārt, Marka stāstījums par tukšo kapu ir vienkāršs un neuzrāda nekādas leģendas attīstības pazīmes. Tas ir ļoti skaidri redzams, ja salīdzinām to ar Pētera evaņģēliju, kas ir viltojums, kas tapis ap 125. gadu. Šajā leģendā visi jūdu vadoņi, romiešu sargi un daudzi cilvēki no laukiem ir sapulcējušies, lai vērotu augšāmcelšanos. Tad no kapa iznāk trīs vīri, kuru galvas sniedzas līdz pat mākoņiem. Bet tad no kapa iznāk runājošs krusts! Tas izskatās pēc leģendas, un Marka aprakstā par tukšo kapu – vai arī citur evaņģēlijos – mēs neko tādu neredzam.
Septītkārt, kapu tukšu atrada sievietes. Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka 1. gadsimta jūdu kultūrā sieviešu liecības tika uzskatītas par mazvērtīgām. Kā saka Kreigs, “ja stāsts par tukšo kapu būtu leģenda, tad visticamāk, mācekļi (vīrieši) būtu bijuši pirmie, kas atklājuši tukšo kapu. To, ka nicinātās sievietes, kuru liecības tika uzskatītas par mazvērtīgām, bija galvenās tukšā kapa fakta liecinieces, var ticami izskaidrot tikai tā, ja, patīk tas vai nepatīk, viņas patiešām bija tukšā kapa atklājējas.”
Tā kā pastāv spēcīgi pierādījumi par tukšo kapu, lielākā daļa jaunāko zinātnieku to nenoliedz. D. H. Van Dālens ir teicis: “Ir ārkārtīgi grūti iebilst pret tukšo kapu, pamatojoties uz vēsturiskiem apsvērumiem; tie, kas to noliedz, to dara, pamatojoties uz teoloģiskiem vai filozofiskiem pieņēmumiem.” Jēkabs Krēmers (Jacob Kremer), kurš specializējies augšāmcelšanās pētniecībā un ir Jaunās Derības kritiķis, ir teicis: “Līdz šim lielākā daļa ekseģētu (Bībeles kritiķi un interpretētāji – tulk.piez.) stingri pieturas pie Bībeles tukšā kapa apgalvojumu ticamības”, un viņš uzskaita divdesmit astoņus zinātniekus, kas pamato šo fantastisko apgalvojumu.
Esmu pārliecināts, ka jūs esat dzirdējuši par dažādām teorijām, kas tiek izmantotas, lai izskaidrotu tukšā kapa faktu, piemēram, ka ķermenis tika nozagts. Taču šīs teorijas šodien izsmej visi nopietnie zinātnieki. Patiesībā tās jau gandrīz simts gadus tiek uzskatītas par mirušām un ir atspēkotas. Piemēram, jūdiem vai romiešiem nebija nekāda motīva nozagt ķermeni – viņi vēlējās apspiest kristietību, nevis veicināt to, nodrošinot tukšu kapu. Arī mācekļiem nebūtu bijis nekāda motīva. Viņu augšāmcelšanās sludināšanas dēļ viņi tika sisti, nogalināti un vajāti. Kāpēc viņi to visu būtu piedzīvojuši apzinātu melu dēļ? Neviens nopietns pētnieks mūsdienās nepiekrīt nevienai no šīm teorijām. Kādu skaidrojumu tad piedāvā kritiķi, jūs varat jautāt? Kreigs mums saka, ka “viņi paši sev atzīst, ka viņiem nav nekāda izskaidrojuma, ko piedāvāt. Mūsdienās vienkārši nav ticama dabiska izskaidrojuma, kas izskaidrotu Jēzus kapa tukšumu. Ja mēs noliedzam Jēzus augšāmcelšanos, mēs paliekam ar neizskaidrojamu noslēpumu.” Jēzus augšāmcelšanās ir ne tikai labākais izskaidrojums tukšajam kapam – tas ir vienīgais pieejamais izskaidrojums!
Augšāmceltā parādīšanās
Tālāk ir pierādījumi, ka Jēzus mācekļiem bija reālas pieredzes, sastopot to, kuru viņi uzskatīja par augšāmcēlušos Kristu. Par to mūsdienās parasti nerodas strīdi, jo mums ir pašu sākotnējo mācekļu liecības par to, ka viņi redzēja Jēzu dzīvu. Nav pat nepieciešams ticēt evaņģēlijiem, lai tam noticētu. 1. vēstulē korintiešiem 15:3-8 Pāvils pieraksta senu ticības apliecību par Jēzus nāvi, apbedīšanu, augšāmcelšanos un parādīšanos, kas ir daudz agrāka par vēstuli, kurā Pāvils to pieraksta:
“Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam.”
Pētnieki ir vienisprātis, ka Pāvils šo ticības apliecību saņēma no Pētera un Jēkaba trīs līdz piecus gadus pēc krustā sišanas. Pēteris un Jēkabs šajā ticības apliecībā ir minēti kā tie, kas redzējuši augšāmcēlušos Kristu. Tā kā viņi ir tie, kas šo ticības apliecību nodeva Pāvilam, tad tas ir viņu pašu liecības apliecinājums. Kā ir teicis ebreju zinātnieks Pinahs Lapide, šo ticības apliecību “var uzskatīt par aculiecinieku liecību”.
Es atzīstu, ka tas, ka mācekļi domā, ka redzējuši Jēzu, automātiski nenozīmē, ka viņi Viņu patiešām redzējuši. Pastāv trīs iespējamās alternatīvas:
- Viņi meloja.
- Viņiem rādījās halucinācijas.
- Viņi patiešām redzēja augšāmcēlušos Kristu.
Kurš no šiem variantiem ir visticamākais? Vai viņi meloja? Saskaņā ar šo viedokli mācekļi zināja, ka Jēzus patiesībā nav augšāmcēlies, bet viņi izdomāja šo stāstu par augšāmcelšanos. Bet kāpēc tad desmit no mācekļiem labprātīgi mira kā mocekļi par ticību augšāmcelšanās patiesībai? Cilvēki bieži mirst par meliem, kurus viņi uzskata par patiesību. Bet, ja Jēzus nebija augšāmcēlies, mācekļi to zināja. Tādējādi viņi nebūtu vienkārši miruši par meliem, kurus viņi kļūdaini uzskatīja par patiesību; viņi būtu miruši par meliem, par kuriem viņi zināja, ka tie ir meli. Desmit cilvēki neatdotu savu dzīvību par kaut ko, par ko viņi zinātu, ka tas ir meli. Turklāt, vai pēc tādu notikumu kā Votergeitas skandāla pieredzes mēs varam pamatoti ticēt, ka mācekļi būtu varējuši slēpt šādus melus?
Tā kā teorija, ka mācekļi meloja, ir absurda, mēs varam saprast, kāpēc gandrīz visi pētnieki šodien atzīst, ka, ja ne citādi, tad vismaz mācekļi ticēja, ka Jēzus viņiem ir parādījies. Taču mēs zinām, ka tikai ticība, ka kaut kas ir patiesība, vēl nepadara to par patiesību. Varbūt mācekļi kļūdījās un bija maldināti ar halucinācijām?
Halucināciju teorija ir nepamatota, jo tā nevar izskaidrot parādību fizisko dabu. Mācekļi pieraksta, ka viņi kopā ar Jēzu ēd un dzer, kā arī pieskaras Viņam. Tas nav iespējams, ja rādās halucinācijas. Otrkārt, ir maz ticams, ka visi mācekļi būtu piedzīvojuši vienas un tās pašas halucinācijas. Halucinācijas ir ļoti individuālas, nevis grupveida projekcijas. Iedomājieties, ja es atnāktu šurp un teiktu jums: “Vai tas nebija lielisks sapnis, kas man bija pagājušajā naktī?”. Halucinācijas, tāpat kā sapņi, parasti šādi netiek pārraidītas. Turklāt halucināciju teorija nevar izskaidrot Pāvila atgriešanos trīs gadus vēlāk. Vai Pāvils, kristiešu vajātājs, tik ļoti cerēja redzēt augšāmcēlušos Jēzu, ka viņa prāts izdomāja arī parādīšanos? Un, iespējams, pats būtiskākais ir tas, ka halucināciju teorija pat nevar tikt galā ar pierādījumiem par tukšo kapu.
Tā kā mācekļi nevarēja melot vai halucinēt, mums atliek tikai viens iespējams skaidrojums: mācekļi ticēja, ka ir redzējuši augšāmcēlušos Jēzu, jo viņi patiešām bija redzējuši augšāmcēlušos Jēzu. Tātad tikai augšāmcelšanās parādīšanās pierāda augšāmcelšanos. Tādējādi, ja mēs noraidām augšāmcelšanos, mums paliek otrs neizskaidrojams noslēpums – vispirms tukšais kaps un tagad parādīšanās.
Kristīgās ticības izcelsme
Visbeidzot, kristīgās draudzes pastāvēšana ir spēcīgs augšāmcelšanās pierādījums. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka pat visskeptiskākie Jaunās Derības pētnieki atzīst, ka mācekļi vismaz ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies no kapa. Bet kā mēs varam izskaidrot šīs ticības izcelsmi? Viljams Leins Kreigs (William Lane Craig) norāda, ka ir trīs iespējamie iemesli: kristiešu ietekme, pagānu ietekme vai jūdu ietekme.
Vai tā varētu būt bijusi kristiešu ietekme? Kreigs raksta: “Tā kā ticība uz augšāmcelšanos pati par sevi bija kristietības pamats, to nevar izskaidrot kā vēlāku kristietības produktu.” Turklāt, kā mēs redzējām, ja mācekļi to izdomāja, tad viņi bija krāpnieki un meļi – alternatīvas, kuras mēs esam pierādījuši kā nepatiesas. Mēs arī parādījām, cik maz ticams ir tas, ka viņi pie šīs ticības ir nonākuši halucināciju rezultātā.
Bet kā ir ar pagānu ietekmi? Vai nav bieži norādīts, ka kristietības laikā pastāvēja daudzi mīti par mirstošiem un augšāmceltiem dieviem-glābējiem? Vai mācekļi nevarēja maldīties ar šiem mītiem un pārkopēt tos savā mācībā par Kristus augšāmcelšanos? Patiesībā zinātnieki kopš Otrā pasaules kara šo teoriju ir gandrīz pavisam noraidījuši vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir pierādīts, ka šīm mistēriju reliģijām Palestīnā 1. gadsimtā nebija lielas ietekmes. Otrkārt, vairums avotu, kuros ir paralēles, radās pēc kristietības ieviešanas. Treškārt, lielākā daļa līdzību bieži vien ir šķietamas, nevis reālas – to skaidrotāju nevērīgas terminoloģijas rezultāts. Piemēram, viens kritiķis mēģināja pierādīt, ka vērša nogalināšanas ceremonija, kuras laikā asinis pilēja uz visiem dalībniekiem, ir paralēla svētajam Vakarēdienam. Ceturtkārt, pirmie mācekļi bija jūdi, un būtu neiedomājami, ka jūds varētu aizņemties idejas no citas reliģijas, jo viņi bija dedzīgi pārliecināti, ka pagānu reliģijas ir pretīgas Dievam.
Arī jūdu ietekme nevar izskaidrot ticību augšāmcelšanai. Pirmā gadsimta jūdaismā nebija priekšstata par atsevišķu indivīdu, kas vēstures vidū augšāmcēlies no mirušajiem. Viņu priekšstats vienmēr bija tāds, ka visi kopā tiks augšāmcelti laika beigās. Tāpēc ideja par viena indivīda augšāmcelšanos kaut kur pa vidu vēsturei, nevis galējā Augšāmcelšanās dienā, viņiem bija sveša. Tādējādi tā laika jūdaisms nekad nebūtu varējis radīt hipotēzi par augšāmcelšanos. Tas ir arī vēl viens labs arguments pret teoriju, ka mācekļiem bija halucinācijas. Psihologi jums pateiks, ka halucinācijas nevar saturēt neko jaunu – tas ir, tās nevar saturēt ideju, kas kaut kādā veidā jau nebūtu bijusi prātā. Tā kā pirmie mācekļi bija jūdi, viņiem nebija ne jausmas par Mesiju, kas vēstures vidū augšāmcēlies no mirušajiem. Tādējādi viņiem nekad nebūtu rādījušās halucinācijas par Kristus augšāmcelšanos. Labākajā gadījumā viņi būtu redzējuši, ka Viņš ir pārcelts tieši uz debesīm, kā tas bija noticis ar Eliju Vecajā Derībā, bet viņiem nekad nebūtu rādījušās vīzijas par augšāmcelšanos.
Tādējādi mēs redzam, ka, ja augšāmcelšanās nav notikusi, nav ticama veida, kā izskaidrot kristīgās ticības izcelsmi. Mums paliktu trešais neizskaidrojamais noslēpums.
Trīs neatkarīgi fakti
Šie ir trīs neatkarīgi konstatēti fakti. Ja mēs noliedzam augšāmcelšanos, mums paliek vismaz trīs neizskaidrojami noslēpumi. Taču ir daudz, daudz labāks izskaidrojums nekā vājprātīga apelēšana pie noslēpumainības vai pārspīlēta apelēšana pie nozagta ķermeņa, halucinācijām un mistiskas reliģijas. Labākais izskaidrojums ir tas, ka Kristus patiešām ir augšāmcēlies no mirušajiem! Pat, ja mēs ņemam katru faktu atsevišķi, mums ir pietiekami labi pierādījumi. Bet, ja šos faktus aplūkojam kopā, redzam, ka pierādījumi kļūst vēl spēcīgāki. Piemēram, pat tad, ja divi no šiem faktiem tiktu izskaidroti, joprojām būtu trešā patiesība, kas apliecina augšāmcelšanās faktu.
Šie trīs neatkarīgi konstatētie fakti arī citus alternatīvus skaidrojumus padara mazāk ticamus. Ir vispārpieņemta vienošanās, ka teorija, kas izskaidro lielāko daļu pierādījumu, ir jāpieņem kā patiesa. Augšāmcelšanās ir vienīgā hipotēze, kas izskaidro visus pierādījumus. Ja mēs noliedzam augšāmcelšanos, mums ir jāpiedāvā trīs neatkarīgi dabiski skaidrojumi, nevis tikai viens. Piemēram, jums nāktos ierosināt, ka jūdi nozaga ķermeni, tad mācekļiem rādījās halucinācijas, un tad kaut kādā veidā pagānu mistiskās reliģijas ietekmēja viņu ticību, lai liktu viņiem domāt par augšāmcelšanos. Bet mēs jau esam redzējuši šādu teoriju neticamību. Un, mēģinot tās apvienot, situācija tikai pasliktināsies. Kā ir teicis Gerijs Hābermāss: “Trīs neticamu teoriju apvienošana nedos ticamu izskaidrojumu. Tas patiesībā tikai palielinās neticamības pakāpi. Tas ir tāpat kā salikt tekošus spaiņus vienu otrā cerot, ka katrs no tiem palīdzēs apturēt ūdens plūšanu citos. Viss, ko iegūst, būs vien liela, slapja nekārtība.”
Leģenda?
Pirms īsi iztirzāt augšāmcelšanās sekas, es vēlos īsumā aplūkot, iespējams, mūsdienās vispopulārāko teoriju pret augšāmcelšanos – ka tā ir leģenda, kas izveidojusies laika gaitā. Fakti, ko mēs līdz šim esam noskaidrojuši, ir pietiekami, lai apgāztu jebkuru ideju par leģendu.
Pirmkārt, mēs esam redzējuši, ka liecības par augšāmcelšanos sniedzas līdz pat sākotnējām pieredzēm. Atcerieties 1. vēstulē korintiešiem 15:3-5 minēto aculiecinieku ticības apliecinājumu? Tā ir Pētera un Jēkaba liecība no pirmavota. Tātad nav tā, ka ticība augšāmcelšanai laika gaitā būtu attīstījusies. Tā vietā mums ir liecības no tiem pašiem cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka ir to piedzīvojuši. Otrkārt, kā mītiska teorija var izskaidrot liecības par tukšo kapu? Treškārt, mītiska teorija nevar izskaidrot kristīgās ticības izcelsmi – jo mēs jau esam redzējuši, ka reāla Kristus augšāmcelšanās ir vienīgais atbilstošais iemesls, lai ticētu augšāmcelšanai. Ceturtkārt, mītiska teorija nevar izskaidrot Pāvila atgriešanos. Vai viņu pārliecinātu mīts? Patiesībā viņa atgriešanās notika pārāk agri, lai līdz tam laikam būtu izveidojies kāds mīts. Kā tad mēs varam izskaidrot viņa atgriešanos? Vai mēs uzdrīkstamies viņu apsūdzēt melos, kad viņš teica, ka redzējis augšāmcēlušos Kristu?
Piektkārt, mēs redzējām pierādījumus tam, ka stāsts par tukšo kapu Marka evaņģēlijā bija ļoti agrs – tas nāca vien septiņu gadu laikā pēc šiem notikumiem. Tas nav pietiekami ilgs laiks leģendām. Sestkārt, mēs redzējām, ka tukšā kapa stāstījumam trūkst klasisko leģendas attīstības pazīmju. Septītkārt, kritiskie pētnieki ir vienisprātis, ka vēsts par augšāmcelšanos bija agrīnās draudzes sludināšanas pamats. Tādējādi tas nevarēja būt vēlākās baznīcas produkts. Devītkārt, ir ļoti labi pierādījumi tam, ka evaņģēliji un Apustuļu darbi tika sarakstīti ļoti agri. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatā nav aprakstīta ne Pāvila nāve, kas notika ap 64. gadu, ne Jeruzālemes sagraušana, kas notika 70. gadā.
Tā kā gan Jeruzāleme, gan Pāvils ir Apustuļu darbu grāmatas galvenie varoņi, šķistu dīvaini, ja viņu nāves tiktu ignorētas. Labākais izskaidrojums šķiet tāds, ka Pāvila nāve un Jeruzālemes iznīcināšana ir izlaistas tāpēc, ka Apustuļu darbu grāmata bija pabeigta pirms to notikuma. Tas nozīmē, ka Apustuļu darbi tika sarakstīti pirms 64. gada, kad Pāvils nomira. Tā kā Apustuļu darbi ir Lūkas rakstu 2. sējums, bet Lūkas grāmata ir pirmā, tad Lūkas evaņģēlijs tapa vēl agrāk, varbūt 62. gadā. Un, tā kā lielākā daļa pētnieku piekrīt, ka Marka evaņģēlijs bija pirmais uzrakstītais evaņģēlijs, tad šis evaņģēlijs būtu bijis uzrakstīts vēl agrāk, iespējams, 50. gadu beigās. Tādējādi mēs nonākam divdesmit gadu laikā pēc notikumiem, kas nav pietiekami ilgs laiks, lai attīstītos leģendas. Tāpēc leģendu teorija nav pārāk ticama.
Pamatojoties uz pierādījumiem, ko esam redzējuši, man šķiet, ka augšāmcelšanās ir labākais izskaidrojums. Tas izskaidro tukšo kapu, augšāmcelšanās parādīšanos un kristīgās baznīcas pastāvēšanu. Neviena cita konkurējoša teorija nevar izskaidrot visus šos trīs faktus. Patiesībā neviena no šīm konkurējošajām teorijām nevar sniegt apmierinošu skaidrojumu pat vienam no šiem faktiem. Tāpēc šķiet, ka racionāls cilvēks pieņems to, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem.
Augšāmcelšanās nozīme
Vai nobeigumā mums nebūtu jājautā sev, kas mainās šo faktu gaismā? Kādēļ tas ir svarīgi? Vai arī tas ir kāds sauss, putekļains, vecs vēstures gabals, kam nav nekādas nozīmes mūsu dzīvē? Es uzskatu, ka augšāmcelšanās ir vissvarīgākā patiesība pasaulē. Tai ir tālejoša ietekme uz mūsu dzīvi.
Pirmkārt, augšāmcelšanās pierāda, ka Jēzus apgalvojumi par sevi ir patiesi. Ko Jēzus apgalvoja? Viņš apgalvoja, ka ir Dievs. Kāds varētu teikt: “Es neticu, ka Viņš apgalvoja, ka Viņš ir Dievs, jo es neticu Bībelei.” Taču fakts ir tāds, ka, pat ja mēs ņemam vērā tikai tos fragmentus, kurus pat skeptiskie pētnieki atzīst par autentiskiem, joprojām var pierādīt, ka Jēzus apgalvoja, ka viņš ir Dievs. Es esmu uzrakstījis (citur) rakstu, kurā to pierādīju. Nav iespējams apiet faktu, ka Jēzus apgalvoja, ka ir Dievs. Ja Jēzus būtu palicis miris kapā, būtu muļķīgi ticēt šim apgalvojumam. Bet, tā kā Viņš augšāmcēlās no mirušajiem, būtu muļķīgi tam neticēt. Augšāmcelšanās pierāda, ka tas, ko Jēzus teica par Sevi, ir taisnība – Viņš ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks.
Otrkārt, vai esat kādreiz aizdomājušies, kādi ir iemesli ticēt Bībelei? Vai ir pamatoti iemesli ticēt, ka to ir iedvesmojis Dievs, vai arī tā ir vienkārši interesantu mītu un leģendu virtene? Jēzus augšāmcelšanās ir atbilde uz šo jautājumu. Ja Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, tad mēs esam redzējuši, ka tas apstiprina Viņa apgalvojumu, ka Viņš ir Dievs. Ja Viņš ir Dievs, tad Viņš runā ar absolūtu pārliecību un galīgo autoritāti. Tāpēc tam, ko Jēzus teica par Bībeli, ir jābūt patiesam. Protams, jūs pieņemsiet liecību no Tā, kurš augšāmcēlās no mirušajiem, nevis skeptiska zinātnieka liecību, kurš kādu dienu pats nomirs – bez iespējas trešajā dienā augšāmcelties. Ko Jēzus teica par Bībeli? Viņš teica, ka tā ir Dieva iedvesmota un ka tā nevar kļūdīties. Es izvēlos pieņemt Jēzus liecību, nevis to, ko es gribētu, lai būtu patiesība, un nevis citu vīriešu un sieviešu viedokļus. Tāpēc es ticu, ka Bībele ir Dieva iedvesmota un nekļūdīga. Neļaujiet daudzām skeptiķu un neticīgo teorijām par Bībeli maldināt jūs. Ticiet Jēzum – Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem.
Treškārt, daudzus cilvēkus mulsina daudz dažādās reliģijas pasaulē. Vai tās visas ir no Dieva? Rūpīgāk izpētot, mēs redzam, ka tās visas nevar būt no Dieva, jo tās visas ir pretrunā viena ar otru. Tās visas nevar būt patiesas, tāpat kā 2+2 nevar būt vienlaicīgi vienādi gan 4, gan 5. Piemēram, kristietība ir vienīgā reliģija, kas tic, ka Jēzus Kristus ir gan Dievs, gan cilvēks. Visas pārējās reliģijas apgalvo, ka Viņš bija tikai labs cilvēks, nevis Dievs. Skaidrs, ka abi apgalvojumi nevar būt pareizi! Kāds ir kļūdījies. Kā mēs varam zināt, kura reliģija ir pareiza? Ar vienkāršu testu: kura reliģija sniedz labākos pierādījumus savai patiesībai? Ņemot vērā Kristus augšāmcelšanos, es domāju, ka kristietībai ir vislabākie pierādījumi.
Jēzus ir vienīgais reliģiskais līderis, kurš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Visi pārējie reliģiskie līderi joprojām atrodas savos kapos. Kam jūs ticētu? Es domāju, ka atbilde ir skaidra: Jēzus augšāmcelšanās pierāda, ka tas, ko Viņš teica, bija patiesība, tāpēc mums ir jāpieņem Viņa teiktais, ka tas ir vienīgais ceļš pie Dieva: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani” (Jāņa evaņģēlijs 14:6).
Ceturtkārt, Kristus augšāmcelšanās pierāda, ka Dievs kādu dienu tiesās pasauli. Apustulis Pāvils saka: “Dievs tagad pasludina cilvēkiem, lai visi un visur nožēlo grēkus, jo Viņš ir noteicis dienu, kad Viņš pasauli tiesās taisnībā caur Cilvēku, kuru Viņš ir izraudzījies, sniedzot visiem cilvēkiem pierādījumu, uzmodinot Viņu no miroņiem.” Kristus augšāmcelšanās pierāda kaut ko ļoti personīgu un nozīmīgu katram no mums – mums būs jāsniedz atskaite par sevi svētajam Dievam. Un, ja mēs esam godīgi pret sevi, mums būs jāatzīst, ka mēs neatbilstam Viņa standartiem. Mēs esam grēcīgi, un tādēļ esam pelnījuši, lai mēs tiktu sodīti Viņa tiesā.
Tas noved pie mūsu piektā punkta. Kristus augšāmcelšanās sniedz patiesu cerību uz mūžīgo dzīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka Jēzus saka, ka, uzticoties Viņam, mums tiks piedoti grēki un tādējādi mēs izvairīsimies no nosodījuma tiesas laikā. Jaunajā Derībā nav vienkārši pateikts, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem bez paskaidrojuma, kāpēc Viņš to izdarīja. Bībele saka, ka Viņš to darīja tāpēc, ka mēs esam grēcinieki. Un, tā kā mēs esam grēkojuši, mēs esam pelnījuši Dieva tiesu. Tā kā Dievs ir taisnīgs, Viņš nevar vienkārši atstāt mierā mūsu grēkus. Sods par mūsu grēkiem ir jāsamaksā.
Labā vēsts ir tā, ka Dievs savā mīlestībā kļuva par cilvēku Jēzū Kristū, lai samaksātu sodu par grēciniekiem. Pie krusta Jēzus mira to vietā, kuri vēlas ticēt Viņam. Viņš uzņēmās uz Sevi nāvi, ko mēs esam pelnījuši. Apustulis Pāvils saka: “Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ..”, bet Pāvils arī turpina: “un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” Pāvils saka, ka Kristus augšāmcelšanās pierāda, ka Viņa misija uzvarēt grēku bija veiksmīga. Viņa augšāmcelšanās pierāda, ka Viņš ir Glābējs, kurš ne tikai vēlas, bet arī spēj mūs izglābt no Dieva dusmām, kas nāks tiesas dienā. Piedošana, kuras dēļ Jēzus mira un augšāmcēlās, ir dota tiem, kas uzticas Viņam, lai iegūtu glābšanu un laimīgu nākotni.
Ļaujiet man nobeigt ar sesto iemeslu, kāpēc augšāmcelšanās ir nozīmīga. Bībele saka, ka Kristus augšāmcelšanās ir paraugs, kam sekos tie, kas Viņam tic. Citiem vārdiem sakot, tos, kas tic Kristum, Dievs kādu dienu augšāmcels tāpat kā Viņu. Augšāmcelšanās pierāda, ka tie, kas tic Kristum, mūžībā nebūs pakļauti pa pusei cilvēcīgai eksistencei tikai savā dvēselē. Tas pierāda, ka mūsu ķermeņi kādu dienu tiks augšāmcelti. Kristus augšāmcelšanās dēļ ticīgie kādu dienu mūžīgi piedzīvos brīvību, ko sniedz pagodināta dvēsele un ķermenis.
Mets Permans (desiringGod.org)
