Kāpēc mēs brīdinām remdenos
Kungs A. ir draudzes loceklis. Viņš ir kristīts pirms vairākiem gadiem, joprojām sauc sevi par ticīgu un regulāri apmeklē svētdienas dievkalpojumus. Lai gan viņš nav pazīstams ar lielu mīlestību uz Jēzu vai lielu dedzību garīgās lietās, viņš nav pazīstams arī kā atklāts grēcinieks. Viņš ir pietiekami jauks. Viņš laiku pa laikam kalpo un, ejot laukā pa durvīm, nevairās iesaistīties sarunā. Viņš cīnās ar saviem grēkiem, bet – kurš gan necīnās?
Lai gan viņš katru nedēļu sēž vienā un tajā pašā solā, patiesību sakot, diez vai daudzi pamanītu, ja viņš aizietu. Viņš nav gluži sirsnīga ticīgā paraugs. Taču viņš joprojām ir draudzes loceklis – dažādi locekļi, dažādas dāvanas.
Vai viņš aug svētumā? – To īsti nevar pateikt.
Vai viņš pieaug savā Kristus atziņā? – Grūti pateikt.
Vai viņš patiešām mīl brāļus? – Nu, ko tieši jūs ar to domājat?
Vai viņu silda Dieva mīlestība, vai viņš priecājas par Kungu Jēzu? – Varbūt dziļi sirdī.
Tu esi kopā ar šo cilvēku apmeklējis draudzi, varbūt esi ar viņu saticies mazajā grupiņā, bet, par spīti tam visam, viņa sirds par savu Kungu nav īpaši iedegusies. No svētdienas uz svētdienu viņš saplūst ar soliem kā mākslīgs augs svētnīcas stūrī.
Gadi paiet. Viņš izveido ģimeni. Viņa meita dzied bērnu korī. Viņa sieva laiku pa laikam gatavo maltītes draudzes sapulcēm. Viņš nekad nav kritis smagā netikumībā. Viņš neizplata maldu mācības. Viņš nekad nepārstāj nākt. Uz viņa kapa pieminekļa galu galā lasāms šādi: “Šeit guļ A. kungs, kristīgs vīrs, tēvs, draudzes loceklis.”
Gadu gaitā es esmu nopietni satraucies par šī tipa cilvēku; mani pievelk šāds cilvēks – iespējams tāpēc, ka kādreiz es biju tāds pats kā šis cilvēks.
Draudze neatgrieztajiem
Atklāti sakot, es uzskatu, ka tādiem vīriem kā A. kungam pārāk daudzās baznīcās ir pārāk ērti, kamēr viņi ir iemiguši ceļā uz elli. Nominālisms – vai, ja vēlaties Bībeles vārdu, remdenība – ir bīstama dvēselei, kas sauc sevi par ticīgu, un draudzēs tā pārāk bieži tiek ignorēta. Pārdomājiet šos Jēzus vārdus.
“Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama.” (Lūkas 14:34-35)
“Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!” (Lūkas 13:6-7)
“Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris.” (Jāņa atklāsmes grāmata 3:1)
“Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Jāņa atklāsmes grāmata 3:16)
“Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.” (Mateja 10:37)
Nesāļš draudzes apmeklētājs, kas izmests mēslu kaudzē. Neauglīgs vīģes koks, kas nocirsts. Tukša reputācija, kas atmaskota. Remdens ūdens malks, kas izspļauts no Dieva mutes. Vēss mīlētājs, kas nav gaidīts kā Kristus māceklis. Es drebu, zinot to, cik daudz vīriešu un sieviešu slīd pa reliģisko pienākumu un pat draudzes locekļa statusa lēzeno nogāzi mierīgi iekšā ellē. Šie garīgie kentauri augšpusē nedaudz atgādināja kristiešus, bet apakšā bija ierakuši savus nagus šīs pasaules mīlestībā.
Apliecinātāju atbalstīšana
Mani ir satraucis – un, manuprāt, tas, kam vajadzētu satraukt arī jūs – ka pārāk daudziem šķietami nav kategorijas priekš nedzīviem apliecinātājiem draudzēs. Šķiet, ka pat dažiem teoloģijas doktoriem reti kad ienāk prātā, ka draudzes sarakstos var atrasties garīgi mirušo vārdi. Un, lai gan neviena vietējā draudze netiks perfekti veidota tikai no atdzimušajiem, man jautājumus rada tas, ka nebibliskas dzīvības pazīmes tiek pieņemtas par patiesu dzīvību, tādējādi ļaujot platajam ceļam kļūt par šoseju caur vietējām draudzēm.
“Jo ilgāk es dzīvoju un jo tuvāk debesīm esmu,” mācītājs Džons Paipers (John Piper) raksta, “jo vairāk mani satrauc tas, ka tik daudzi cilvēki sevi dēvē par kristiešiem, bet viņu dzīvēs ir tik maz pierādījumu tam, ka viņi ir patiesi kristieši.” Gluži manas domas. “Manas skumjas pieaug,” viņš turpina, “kad es domāju, ka, iespējams, ir miljoniem cilvēku, kuri sevi uzskata par kristiešiem, kas dodas uz debesīm un izvairās no elles, bet tādi nav – cilvēki, kuriem Kristus ir viņu domu un jūtu nomalē, nevis to pārveidojošā centrā. Cilvēki, kuri tiesas laikā dzirdēs Jēzu sakām: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis” (Mateja 7:23)”
“Cik daudz mūsu draudzēs ir tādu, kas gadu no gada sniedz maz vai nemaz pierādījumu tam, ka viņi ir patiesi kristieši?”
Cik daudz mūsu draudzēs ir tādu, kas gadu no gada sniedz maz vai nemaz pierādījumu tam, ka viņi ir patiesi kristieši? Cik daudzus mēs saucam par “brāļiem” vai “māsām”, kuriem Kristus nav prioritāte? Vai mēs tos pamanām? Ak, iedomājieties, ka tik daudzi būs gājuši bojā – ne par spīti draudzes jautājumiem, lūgumiem un brīdinājumiem, bet laimīgi būdami patiesas vietējās draudzes vidū ar labiem sludinātājiem. Viņi virzījās uz elli, apkārtējo svēto netraucēti un galu galā nezināmi un viņu mācītāju neatpazīti.
Mūsu draudzēs ir jānožēlo remdenība, nevis tā jāpastiprina caur paviršību. Lielā un pirmā pavēle – mūsu jaunpiedzimšanas privilēģija – ir mīlēt Kungu, mūsu Dievu, ar visu savu būtību (Mateja 22:37-38; 5.Mozus 30:6). Ja mēs atmetam šo pavēli par labu saviem kristīgās dzīves standartiem, ja mēs atbalstām reliģiskos pazudušos, liekot saprast, ka zināšanas un regulāra apmeklētība padara cilvēku par kristieti, tad vietējās draudzes var kļūt par visērtāko vietu no visām vietām garīgi mirušiem cilvēkiem.
Bīstamā nelīdzsvarotība
Kas var nostiprināt šo apburto loku? Kas var veicināt to, ka nominālie locekļi kristīgajās draudzēs jūtas tik labi? Es domāju, ka viena no tendencēm, kurā protestantu draudzes var nonākt, ir pārspīlēt taisnošanu un nepietiekami uzsvērt atdzimšanu.
Attaisnošanas pārspīlēšana
Kad viss fokuss ir uz taisnošanu vien, kad stāsts apstājas pie tā, ko Kristus ir izdarījis ārpus mums savā aizvietojošajā nāvē, mēs varam sliekties uz paviršiem standartiem attiecībā uz to, kas ir piederība draudzei un māceklība. Viss var reducēties uz intelektuālu piekrišanu tam, ko Viņš ir paveicis – un tādējādi mēs samazinām uzsvaru uz “ticības paklausību”, augļu nešanu saskaņā ar grēku nožēlu vai “ticību, kas darbojas mīlestībā” (romiešiem 1:6; Mateja 3:8; galatiešiem 5:6) – citiem vārdiem sakot, uz dzīvu ticības dzīvi un rīcību.
“Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt?” (Jēkaba 2:14). Protams, ka var – pestīšana ir tikai ticībā. Ko jūs ar to domājat? pārāk daudzi atbildēs. Un, tā rīkojoties, mēs pieļaujam mirušu ticību – tādu, kas apmeklē draudzi un saka, ka tic noteiktām ticības apliecībām, izvairās no publiska skandāla, bet ar prieku, ar bijību nepilda šo: “gādājiet …, ka topat svēti” vai “dzenieties … pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu” (filipiešiem 2:12; ebrejiem 12:14) – kas viss izriet no patiesas taisnošanas vienīgi Kristū un vienīgi ticībā.
Vai nedzīva, nepulsējoša, neaizrautīga reliģiskā dzīve, kas izpaužas kā iešana uz draudzi ieraduma pēc, ir Dieva spēks pestīšanai? Mūsu ticības apliecības atbild skaidri un gaiši:
“Ticība, tātad pieņemšana un paļaušanās uz Kristu un Viņa taisnību, ir vienīgais taisnošanas instruments: tomēr tā nav viena pati taisnotajā cilvēkā, bet vienmēr ir saistīta ar visām citām glābjošām žēlastībām un nav mirusi ticība, bet darbojas mīlestībā.” (Vestminsteras ticības apliecība, 11.2.)
Atdzimšanas nepietiekama novērtēšana
“Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (Jāņa evaņģēlijs 3:3). Jēzus apvērsa Nikodēma pasauli kājām gaisā, mācot, ka šajā Jaunās derības laikmetā debesīs nebūs neviens, kas nav piedzimis no jauna uz zemes.
Tā tas ir. Ir jānotiek sirds pārmaiņām, jāizmainās mīlestībai un būtībai, lai piedzīvotu debesis – taču cik daudzi pazīst šo pārmaiņu spēku? Mēs ceram, ka lielākā daļa mūsu draudžu locekļu, bet mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka piedzimšana no jauna laika gaitā sevi apliecina ar neapšaubāmiem augļiem. Tas ir saistīts ar Ecehiēlam doto Jaunās derības apsolījumu:
“Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti: Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elka kalpības. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.” (Ecēhiēla 36:25-27)
“Piedzimšana no jauna sevi apliecina ar neapšaubāmiem pestīšanas augļiem laika gaitā.”
Šajā jaunpiedzimšanā Dievs mums dos jaunu sirdi, jaunu mīlestību, jaunu uzticību. Tāpēc Jānis savā pirmajā vēstulē var izteikt tik melnbaltus apgalvojumus par to, kā mūsu pārliecība kā kristiešiem ir tieši saistīta ar mūsu dzīvi paklausībā un mīlestībā pret citiem ticīgajiem (1.Jāņa vēstule2:29; 3:9-10; 4:7; 5:1, 18).
“Ja reiz loceklis, vienmēr loceklis” skan sakoptāk, tīrāk un ērtāk jau tā pārāk aizņemtajiem mācītājiem, bet tas ir arī nedrošāk – gan viņiem, gan mums – ņemot vērā to lielo dienu, kad mēs stāsimies kopā ar viņiem un “dosim atbildību” par viņu dvēselēm (Ebrejiem 13:17).
Daudzi tajā dienā sacīs
Daudzi ir viens no mierinošākajiem un vienlaikus viens no baisākajiem vārdiem, kas izskan no Jēzus lūpām evaņģēlijos. Šeit tas ir visbiedējošākais:
“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:21-23)
“Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” (Lūkas 13:24)
Daudzi pazuduši vīrieši un sievietes dosies uz lielo tiesas dienu, ticot, ka ir glābti. Viņi gāja uz draudzi; viņi darīja darbus Viņa vārdā; viņi sauca Viņu par Kungu. Ļaujiet tam brīdi uzkavēties jūsu prātā. Vai var būt kaut kas nožēlojamāks, šokējošāks, skumjāks par to, ka kāds no mūsu cilvēkiem – vai mēs paši – tver elpu pilnīgā neticībā, kad eņģeļi viņus velk prom? “Bet Kungs, Tu esi mans Kungs! Es esmu viens no Taviem sekotājiem!”
Ak, pirms vēl nav par vēlu, apņemies tagad, ciktāl tas attiecas uz tevi, neļaut saviem cilvēkiem būt aizmigušiem un tādiem nonākt tiesas priekšā. Vai mēs viņiem neteiksim, lai viņi ir piesardzīgi un modri? Vai mēs viņus neaicināsim uz māceklību, kas aprakstīta Jaunajā Derībā? Vai mēs nebūsim modri par viņu dvēselēm nopietnās lūgšanās? Vai mēs viņus neuzmundrināsim, nepamācīsim, nebrīdināsim un nepūtīsim Dieva Vārda bazūni viņu ausīs? Vai viņi dzirdēs “Es jūs nekad neesmu pazinis” no Tā Kunga debesīs pēc tam, kad mēs, viņu mācītāji un draudzes locekļi, nebūsim viņus pazinuši uz zemes? Vai mēs būsim viņu līdzdalībnieki, kas to neapzinās?
Ak, Kungs, mūsu un viņu dēļ, lai tā nenotiek!
Gregs Morze (desiringGod.org)
