Teistiskā evolūcija: kāpēc uzskats, ka Dievs pasaules radīšanā izmantoja evolūciju, nav pareizs?

Īsumā – teistiskā evolūcija nozīmē ticību, ka Dievs izmantoja evolūciju, lai miljoniem gadu laikā uz Zemes radītu dzīvību visā tās daudzveidībā. Bībele kategoriski noraida teistiskās evolūcijas postulātus. Arvien vairāk kristiešu studentu gados pieslienas teistiskās evolūcijas doktrīnai – jo īpaši tie, kuri ieguvuši izglītību valsts skolā un nedz mājās, nedz skolā neapgūst Bībeles mācību.

Viens no biežāk sastopamākajiem skaidrojumiem, ko dzirdam no vidusskolniekiem, skan apmēram šādi: viņi kļūst par kristiešiem agrā jaunībā, bet neiegūst dziļākas zināšanas Bībelē, jo īpaši par tēmām, kas saistītas ar pasaules radīšanu un evolūciju. Kad skolā pār viņu galvām kā krusa sāk birt evolūcijas mācība (vienlaikus no vecākiem vai draudzes vadītājiem nesaņemot zināšanas, kas balstītas Bībeles mācībā par radīšanu), viņos sāk attīstīties tā dēvētā kognitīvā disonanse – spriedze, kas veidojas, pastāvot divām pretrunīgām pārliecībām. Viņos pamostas šaubas: “Es zinu, ka Dievs ir, bet skolā es iegūstu tik daudz ticamu pierādījumu evolūcijai, un šķiet, ka tie zinātnieki, kas kaut ko sajēdz, tai tic.” Daudzi izraugās īsāko ceļu, lai atrisinātu šo spriedzes stāvokli, pieņemot pasaules uzskatu, kas atrodas aptuveni vidū starp kristīgo ticību un evolūciju. Pašiem to neapzinoties, viņi līdz ar to ir izvēlējušies uzlūkot pasauli caur teistiskās evolūcijas prizmu, reizē diskreditējot savu ticību un paļaušanos uz Bībeli.

Ar vienu veiklu gājienu pretinieks ir nomainījis ticību visspēcīgam Dievam, kurš ar Vārda spēku radīja pasauli, ar “dievu”, kurš rada dzīvību lēnā, nejaušību pilnā un asiņainā procesā, ko pavada nāve un ciešanas. Ja tā būtu taisnība, mēs nevarētu ticēt Bībelē rakstītajam. Vai mums būtu jātic dievam, kurš melo par mūsu izcelšanos? Tie, kuri izliekas un kam šķiet, ka te nav nekā nepareiza, degradē Bībeli un nedomā ar galvu. Atklājot sešas liktenīgas kļūdas teistiskajā evolūcijā, mēs atrisinām šo jautājumu, neatstājot vietu šaubām par 1. Mozus grāmatā rakstīto.

Teistiskās evolūcijas sešas liktenīgās kļūdas

Mēs izdalījām galvenās teistiskās evolūcijas problēmas un izveidojām sarakstu ar sešām būtiskākajām no tām. Kā redzēsim turpmāk, problēmas, kas saistās ar teistisko evolūciju, nav vienkārši abstraktas teoloģiskas problēmas – tām ir tieša ietekme uz kristieša ikdienas dzīvi. Galu galā, mūsu rīcība sakņojas mūsu pārliecībā, un mūsu darbību kopums ir tas, kas piešķir saturu mūsu dzīvei un nosaka mūsu izvēles.

Ādams pret pērtiķiem: teistiskā evolūcija noliedz Ādama radīšanas faktu un deklarē, ka pērtiķi ir mūsu senči

Bībele nepārprotami vēsta, ka Dievs radīja Ādamu spontāni un pārdabiski, pēc sava tēla un līdzības, no zemes putekļiem (1. Moz. 1:26 un tālāk). Mēs neesam radīti līdzīgi kādam zemākas kārtas pērtiķveidīgam radījumam. Dieva “tēlam” un Viņa “līdzībai” noteikti nav nekā kopīga ar pērtiķi.

1. Mozus grāmata palīdz mums saprast, ka mēs neesam izcēlušies no kādas zemākas dzīvības formas vai pērtiķveidīga senča. Pirmais Dieva dotais uzdevums cilvēkam bija izpētīt un dot vārdus visiem dzīvajiem radījumiem. Kad Ādams to bija paveicis, viņš redzēja, ka nebija neviena no tiem, kas atbilstu viņa “kārtai” (cilvēkiem) (1. Moz. 2:20). Tad Dievs no Ādama ribas izveidoja palīgu – Viņš radīja Ievu. Un Ādams sacīja: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta” (1. Moz. 2:23).

Kā tas ir iespējams, ka mēs varētu būt attīstījušies no pērtiķveidīgiem radījumiem, ja Ādams, bez citu palīdzības, izpētīja un deva vārdus visiem zemes dzīvniekiem un nāca pie slēdziena, ka neviens no tiem – ieskaitot šimpanzes – nelīdzinājās viņa paša kārtai? Tie kristieši, kuri piekrīt teistiskajai evolūcijai, nekādi nespēj saskaņot “no pērtiķa līdz cilvēkam” evolūciju ar Bībeli.

Evolūcijas hipotēze, ka cilvēki eksistē savā pašreizējā veidolā tāpēc, ka mūsu pērtiķveidīgo senču populācija pārdzīvoja un pat iznīcināja citas īpatņu kopas, padara šo ideju vēl nepieņemamāku. Tā ir tālu no Bībelē rakstītā, ka mīlošs Dievs pēc Sava nodoma radīja cilvēku no zemes putekļiem un izveidoja to pēc savas līdzības. Jēzus pats nepārprotami noraidīja ideju par cilvēka evolūciju miljoniem gadu ilgā attīstības procesā, par ko varam lasīt Marka evaņģēlijā 10:6: “Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu” (izcēlums pievienots).

Pasaules radīšanas kārtība Bībelē

Pasaules radīšanas apraksts, kā to lasām 1. Mozus grāmatā, atšķiras no modernajām, cilvēku izgudrotajām idejām par to, kā šķietami norisinājās evolucionārais process (apskati tabulu).

BĪBELEEVOLŪCIJA
Zeme pirms SaulesSaule pirms Zemes
Ūdeņi pirms sauszemesSauszeme pirms ūdeņiem
Augi uz zemes vispirmsDzīvnieku valsts jūrā vispirms
Zivis pirms kukaiņiemKukaiņi pirms zivīm
Augi pirms SaulesSaule pirms augiem
Putni pirms rāpuļiemRāpuļi pirms putniem
Dievs radīja cilvēku uzreiz pēc tam, kad bija radījis visus dzīvniekusCilvēka izcelšanās pamatā ir nāvi nesošs process; evolūcija joprojām turpinās, lai arī nav saskatāma, jo tā ir mērāma miljonos gadu

Tabulā redzams, ka Bībelē aprakstītā pasaules radīšanas kārtība ir pretēja šķietamajai evolūcijas norisei.

Saskaņā ar teistisko evolūciju mēs esam nāves, nevis Dieva radīšanas rezultāts

Neatkarīgi no tā, kuru evolūcijas “versiju” mēs aplūkojam – naturālistisko evolūciju bez Dieva klātbūtnes, teistisko evolūciju, kur Dievs iedarbina procesu un tad ļauj tam tālāk ritēt savā gaitā, vai progresīvo radīšanas modeli, kur Dievs izmanto kosmoloģisko un ģeoloģisko evolūciju, laiku pa laikam te iznīcinot, te radot jaunas dzīvības formas –, problēmas būtība, kas ir kopīga visām evolūcijas versijām, ir tās uzstādījums, ka nāves stāvoklis ir dzīvības rašanās pamatā. Ikkatra no evolūcijas versijām virzās cauri asiņainam, nežēlīgam procesam, kurā izdzīvo stiprākais, iznākumā veidojoties jaunām dzīvības formām. Ikkatra sākas ar zemākām dzīvības formām, galarezultātā, miljoniem gadu laikā, nonākot līdz cilvēkam. Pastāv vairākas nopietnas problēmas, kuru dēļ šis uzskats nav pieņemams, turklāt tam ir milzīgas atšķirības no Bībelē atklātā radīšanas apraksta! Vai varam iedomāties visspēcīgu Dievu, kurš nekā citādi nespētu radīt dzīvību uz Zemes visā tās daudzveidībā, kā vien izmantojot nežēlīgu, eksperimentālu procesu?

Pārtrauktā līdzsvara teorija (šo uzskatu zināmā mērā atbalsta pat daudzi progresīvie kreacionisti) postulē, ka Dievs virza uz priekšu evolucionāro procesu ar ilgiem laika periodiem, kuros nenotiek gandrīz nekādas izmaiņas attīstībā, ik pa laikam iestarpinot atsevišķas epizodes, kad norisinās strauja sugu veidošanās. Citiem vārdiem, lai radītu pasauli, kurā tika ielikts Ādams, Dievs rīkojās “nemākulīgi, nepārdomāti un uz labu laimi”.[i] Vai varam iedomāties Dievu, kuram neizdevās īstenot projektu ar pirmo reizi, un tādēļ Viņam nācās eksperimentēt ar neveiksmīgām dzīvības formām?

Turpretim Bībele atklāj, ka viss, ko Dievs iesākumā radīja, bija nevainojami labs, bet tad mūsu grēka dēļ pasaulē ienāca nāve, ciešanas un asinsizliešana. Kā Dievs varētu uzlūkot visu Savu radību un nosaukt to par “ļoti labu” (1. Moz. 1:31), ja dzīvnieki (un vēlāk cilvēki) cīņā par izdzīvošanu ķērās cits citam pie rīkles… vēl miljoniem gadu pirms Ādama? Kādēļ gan visspēcīgam, mīlošam, žēlsirdīgam Dievam būtu vajadzīgs asiņains, neorganizēts, nejaušību pilns process, lai piepildītu Zemi ar dzīvnieku dažādību? Viss, ko Dievs radīja, bija ļoti labs, bet mēs to sabojājām! Teistiskā evolūcija stāv pretī skaidri paustajam Bībelē un ignorē skaidri atklātās Dieva īpašības.

Ja šodien pasaulē īstenojas dabiskā atlase un princips “izdzīvo stiprākais”, ir jāsaprot, ka tas faktiski ir mehānisks process bez radoša virzītāja klātbūtnes. Iztēlosimies lielu lauku, pilnu ar divēju krāsu sienāžiem – zaļiem un dzelteniem. Kad pavasarī lauki sazaļo, lielākas iespējas izdzīvot ir zaļajiem sienāžiem, jo tie saplūst ar apkārtni un kļūst grūtāk saredzami plēsīgajiem putniem un zvēriem. Savukārt, rudenī, kad lauki sāk dzeltēt, notiek apgriezts process un labāk klājas dzeltenajiem sienāžiem. Vai šī dabiskā atlase mums sniedz jaunu un noderīgu ģenētisko informāciju? Protams, nē! Ieprogrammētais ģenētiskais mainīgums, ko Dievs ir ielicis sienāžos, ir mijiedarbībā ar to apkārtni. Sienāži joprojām ir tie paši! Šo pašu principu novērojam arī attiecībā uz izmaiņām putnu knābju formā. Skolu mācību grāmatās ir plaši sastopami Darvina žubīšu attēli kā pierādījums evolūcijai. Patiesībā tur nav nekādas evolūcijas – vienkārši atšķirīga biezuma knābju formas, kas ciklveidīgi nomaina cita citu.

Teistiskā evolūcija ierindo nāvi pirms grēka

Iespējams, ka pati būtiskākā teistiskās evolūcijas problēma ir šāda: cilvēks parādās uz pasaules skatuves miljardiem gadu pēc tam, kad jau norisinājusies evolūcija, kas ir pārpilna ar nāvi. Tādējādi iznāk, ka princips “izdzīvo stiprākais” ir nevis grēka sekas, bet gan Dieva plāns. Taču Bībele mums atklāj, ka tad, kad Dievs rada cilvēku, viņš ir pilnīgs un bez grēka, un pasaulē nav ienākusi nāve. Kamēr cilvēks nebija grēkojis, nāve vēl nebija ienākusi “apritē” (“bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi”, 1. Moz. 2:17). Līdz ar to ir jāsaprot, ka nāve nevarēja ienākt pasaulē, pirms cilvēks nebija kritis grēkā, vienlaikus saglabājot loģisko pamatojumu evaņģēlijam (sk. arī Rom. 5:12 un 1. Kor. 15:22). Ja visapkārt Ādamam jau būtu eksistējusi nāve, Dieva brīdinājums par nāvi kā nepaklausības sekām, ēdot no aizliegtā koka, būtu bez jēgas un pamatojuma.

Turklāt bez tā, ka Dievs skaidri brīdināja Ādamu, sakot “jūs mirsit”, ja viņš grēkos, 1. Mozus grāmatā varam atrast divas neapgāžamas patiesības par tēmu “nāve pirms grēka”.

Pirmkārt, dzīvnieki neuzbruka un neēda viens otru pēc pasaules radīšanas, un līdz ar to nepastāvēja nedz princips “izdzīvo stiprākais”, nedz dabiskās atlases process, kas kalpotu kā virzošais faktors evolūcijai. Iesākumā gan cilvēki, gan dzīvnieki pārtika no augu valsts: “un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo. Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību”” (1. Moz. 1:29–30).

Tikai pēc grēku plūdiem Dievs noteica, ka cilvēki drīkst lietot uzturā dzīvniekus: “Viss, kas vien kust un kam ir dzīvība, lai jums ir par barību. Es jums to visu nododu, tāpat kā zaļos augus, lai tie jums noder barībai” (1. Moz. 9:3). Pēc grēku plūdiem Dievs arī iedvesa dzīvniekos bailes no cilvēka, jo turpmāk tie kalpos kā uztura avots: “Bailes un izbīšanās jūsu priekšā lai pārņem visus zemes zvērus, visus putnus gaisā un visus tos, kas vien kust zemes virsū, un visas zivis jūrā” (1. Moz. 9:2).

Otrkārt, kā gan Dievs varētu uzlūkot miljardiem gadu ilgo asiņaino evolūciju, kurā “izdzīvo stiprākais”, kamēr tā beidzot nonāk līdz cilvēkam, un tad nosaukt visu radīto pasauli par “ļoti labu” (1. Moz. 1:31)? Tādā gadījumā Ādama grēkam un tam sekojošajam lāstam nebūtu nozīmes! Ja nāve pastāvētu jau pirms Ādama un Ievas, kādas tad būtu grēka sekas?

1.attēls. Vai šo var saukt par “ļoti labu” radību? Jēdziens gaļēdājs pasaulē parādījās pēc grēkā krišanas.

Viss, ko Dievs iesākumā radīja, bija pilnīgs. 1. Mozus grāmatas pirmajā nodaļā sešas reizes ir rakstīts, ka Dieva radītais bija “labs”, un septītajā reizē ir teikts, ka “Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1. Moz. 1:31). Taču, ja šodien palūkojamies sev visapkārt, mēs nevaram nepamanīt, ka ir notikušas izmaiņas. Daudzi dzīvnieki dzīvo plēsoņas dzīvi. Lauvas notiesā savu medījumu, kamēr tas vēl ir dzīvs. Lāči apēd briežu mazuļus drīz pēc to piedzimšanas.

Ticīgais pazaudē spēku, ko iegūst, pilnībā uzticoties Dieva Vārdam

Vienkārši sakot, pilnībā uzticoties Dieva Vārdam, mēs iegūstam spēku. Godprātīgi un bez tendenciozitātes izlasot Bībeles vēstījumu par pasaules radīšanu, kā tas aprakstīts 1. Mozus grāmatas 1. un 5. nodaļā un 2. Moz. 20:11, un necenšoties to izskaidrot caur “zinātnes” prizmu, nonāksim pie atziņas, ka pasaule tika radīta sešās dienās pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ja Dievs tiešām izmantoja evolūciju radīšanas procesā, Viņš būtu varējis likt, lai Mozus to tā arī pieraksta! Bet Viņš to nedarīja, un radīšanas notikums ir uzrakstīts pavisam citādi, nekā mēs to lasītu, ja miljoniem gadu garumā būtu notikusi evolūcija. Bībelē ir vairākkārt skaidri pateikts, ka Dievs ar Vārda spēku radīja pasauli (ikreiz pirms radīšanas akta 1. Mozus grāmatā, kā arī citviet Bībelē, piemēram, Ps. 33:4–11).

Ja kristietis ielaižas kompromisā attiecībā uz Dieva Vārdu un atzīst teistisko evolūciju, viņš pazaudē spēku, kas iemantots, pilnībā paļaujoties uz Dieva Vārdu un tā autoritāti. Kad Dr. Čārlzam Džeksonam (Charles Jackson), kas pārstāv Creation Truth Foundation, jautāja, vai viņam koledžā nākas sastapt daudzus kristiešus, kas ir attālinājušies no savas ticības, viņa atbilde bija izgaismojoša:

Viņi ir vairāk nekā attālinājušies no ticības; ir tā, it kā viņi atrastos straumē, kas rauj viņus sev līdzi, projām no ticības. Ja tu sāc likt jautājuma zīmi pie visiem Bībeles pantiem, kam tādas jau nav (vai pie pantiem, kuros ieslēpts brīdinājums, kurš skan līdzīgi kā “šeit ir kāds noslēpums”), piemēram, “sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams” (2. Moz. 20:11), tu acumirklī piedzīvo dramatisku kritumu priekā un spēkā, kas nāk līdzi tavā kristieša ikdienas gājumā – visā tajā, ko tu saņem no Dieva – to nevar nesajust; it kā kāds būtu atvienojis elektrību, un tev palicis tikai akumulators, kurš turklāt ir nosēdies. [ii]

Pastāv cieša saistība starp Dieva Vārdu un Dieva spēku (Ebr. 4:12, 6:5; Mat. 22:29). Vai kristieša dzīve var būt piepildīta ar spēku un vai tajā var izpausties Dieva griba, ja viņš noraida Dieva Vārdu? Kristiešu dzīvē būs daudz vairāk spēka, ja viņu ticība un pati dzīve sakņosies Dieva Vārdā. Šis ir iemesls, kādēļ katrs pants 119. psalmā runā par Vārdu vienā vai citā veidā.

Noliedzot Dieva īpašo radīšanas aktu un neticot, ka Viņš radīja pasauli sava Vārda spēkā (Ebr. 11:3; Ps. 33:6), izveidojas dziļa plaisa kristīgās dzīves pamatos – dažkārt pat tādā veidā, ka šaubu pārņemtais to nemaz nepamana. Džons Makarturs (John MacArthur) [iii] komentē to šādi:

Kristiešiem nav problēmu pateikt: “Nu kā gan citādi, mēs esam pret abortiem un pret homoseksuālismu, un mēs esam pret Džeku Kevorkjanu (Jack Kevorkian), jo viņš ir cilvēku slepkava, un mēs esam pret eitanāziju un pret genocīdu, un ziniet, mēs esam pret morālo ļaunumu, kas valda mūsu sabiedrībā, un tamlīdzīgi.” Kādēļ mēs esam pret to visu? Vai varat man pateikt, kādēļ? Kādēļ mēs esam pret to visu? Nosauciet man vienu iemeslu. Tādēļ, ka Svētie Raksti to visu aizliedz, lūk, kādēļ. Vai tā nav taisnība? Vienīgais iemesls, kādēļ mēs esam pret abortiem, ir tādēļ, ka Dievs ir pret tiem. Kā mēs to zinām? Tas ir rakstīts Dieva Vārdā. Iemesls, kādēļ mēs esam pret homoseksuālismu, laulības pārkāpšanu un daudz ko citu, ir Bībele. Jo mūsu pamats ir Svētie Raksti. Taču problēma ir tā, ka tad, kad iet runa par Pirmo Mozus grāmatu, mēs negribam balstīties uz Svētajiem Rakstiem. Tādēļ mēs cenšamies izlocīties no atbildes, vai Bībelei vispār ir autoritāte. Kā jums liekas, ko pasaule domā par mūsu uzticēšanos Svētajiem Rakstiem? Izskatās diezgan selektīva, vai ne?

Saskaņā ar teistisko evolūciju Kristus nomira par mītiskā Ādama grēkiem

Ģenealoģijas, kas uzrakstītas 1. Mozus grāmatas 5. un 10. nodaļā un Lūkas evaņģēlija 3. nodaļā, aizved tieši līdz Ādamam, pirmajam cilvēkam, ko Dievs radīja. Bet ja šīs ģenealoģijas mūs neaizved līdz īstajam Ādamam, kurš krita grēkā, tad līdz kam tās mūs aizved? Tā kā Vēstule romiešiem 5:16–18 saista kopā “grēcinieku” Ādamu un Pestītāju Jēzu, jebkāds teoloģisks uzskats, kas raksturo Ādamu kā mītisku personu, ir pretrunā ar Jēzus pestīšanas darba bībelisko pamatu.

genesisapologetics.com

[i] Hugh Ross. 1990. Species Development: Natural Process or Divine Action. Creation and Time, ieraksts audiokasetē, 2. kasete, 1. puse. Pasadena, CA: Reasons to Believe, 1990.

[ii] Eric Hovind and Paul Taylor. 2011. Eric Hovind and Paul Taylor welcome special guest Dr. G. Charles Jackson. The Creation Today Show, August 18, 2011 episode.

[iii] John MacArthur. 1999. Creation: Believe It or Not, Part 2 (90–209) [skatīts 27.01.2017]. www.gty.org/resources/sermons/90-209/creation-believe-it-or-not-part-2 (March 28, 1999)

0