Klausies arī:
Daudzas no mūsu Jaunā gada apņemšanām neizdodas vienkārši tāpēc, ka mēs tās nedarām Jēzus vārdā. Mēs tās darām savā vārdā – ar saviem spēkiem, pēc saviem noteikumiem, savā labā un savās interesēs. Tās izgāžas jau februārī, jo ir pārāk koncentrētas uz mums – uz sevi pašu.
Apņemšanās ir tik populāras, jo tās pieskaras kaut kam cilvēcei fundamentālam: mēs pēc savas dabas esam sevi mīloši (2. Timotejam 3:2). Bez jaunas sirds mēs visu savu dzīvi pavadām, iemīloties un atkal viļoties paši sevī – ienīstot sevi par katru nedrošību un neveiksmi, bet vienlaikus meklējot ikvienu iemeslu, lai sevi attaisnotu, cildinātu un slavētu. Apņemšanās ir lieliski ikgadējie rituāli un upuri uz “Es” altāra.
Pašizaugsme šķiet tik uzmundrinoša, tik cerīga, tik atbrīvojoša – vismaz teorijā (vai Nike reklāmās). Bet apņemšanās var kļūt par plāksteriem, ko mēs uzliekam, lai izvairītos no patiesi dziļāku attiecību veidošanas ar Jēzu. Mēs jūtamies kā labāki kristieši, lai gan patiesībā neesam tuvāk Kristum, un līdz ar to neesam tuvāk tam, lai risinātu nemiera, nedrošības un vainas sajūtas sakni.
Tātad, kāda loma, ja vispār kāda, kristieša dzīvē ir pašizaugsmes mērķiem? Vai pašizaugsmē vispār ir kaut kas kristīgs?
Panteisma uzliesmojums
Dons Kārsons uzdod to pašu jautājumu, kad viņš izskaidro (un atspēko) panteismu – uzskatu, ka „dievs” un visums nav atsevišķas būtnes, bet gan viena. Panteisms risina grēka un ļaunuma problēmas nevis ar upuri un piedošanu, bet ar introspekciju un personīgu pārmaiņu palīdzību caur pašizaugsmi, lēnām izskaužot to, kas nepareizs. Kārsons atbild: „Pašizaugsmi nedrīkst sajaukt ar centieniem sasniegt Dieva valstības taisnību”.
Kamēr viņš nosodīja panteisma pašcentrētību, es dzirdēju, kā viņš sludināja Jaungada kristiešiem. „Jaungada kristieši” 1. janvārī pieņem visdažādākos lēmumus – par diētu, vingrošanu, miegu, pat garīgo disciplīnu – pieņemot, ka kristiešu misija tiek izpildīta, izpildot vienu apņemšanos pēc otras. Bet cik daudzas no mūsu apņemšanām nav patiesi Dieva valstības taisnība, bet gan kāds pašizaugsmes veids?
Apņemšanās, kas paliks spēkā un nesīs augļus, izskatīsies kā krusta nešana, nevis CV papildināšana. Pārējais būs kā īslaicīgs uzliesmojums.
Mirsti sev, lai pilnveidotos
Tu varētu atbildēt: “Protams, ka veselīgāka ēšana ir patīkama Dievam. Es rūpējos par ķermeni, ko Viņš man devis.” Vai arī: “Protams, ka trīs reizes nedēļā apmeklēt sporta zāli ir patīkami Dievam. Es jūtos veselīgāks un man ir vairāk enerģijas, kad regulāri nodarbojos ar sportu.” Vai pat: “Protams, ka Dievam patīk, ja es katru dienu desmit minūtes lasu Bībeli. Galu galā – es taču lasu Bībeli!”
Lasot Kārsonu, man nepārprotami kļuva skaidrs, cik pašcentrēta var kļūt mūsu garīgā izaugsme, it īpaši sabiedrībā, kas ir apsēsta ar pašaprūpi. Var šķist, ka labāk rūpēties par sevi, uzlabot sevi tāpat, kā pasaule māca cilvēkiem uzlabot sevi – ar diētu, vingrošanu, miegu, pat meditāciju un, iespējams, lūgšanām – ir ļoti kristīgi.
Ar ko kristiešu “pašizaugsme” atšķiras no jebkura cita veida veselības un labsajūtas režīma? Tas “es”, kurš tiek pilnveidots, pēkšņi kļūst par citu cilvēku kalpu – pazemīgu, mērķtiecīgu un priecīgu darbinieku, strādājot citu labā, lai tie gūtu prieku Jēzū.” Apustulis Pāvils varētu teikt: “[Nekādas personīgās apņemšanās nepieņemiet] ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.” (Filipiešiem 2:3–4).
Kristiešu apņemšanās un disciplīnas nav saistītas ar pašizpausmi vai pašsaglabāšanos, bet ar to, ka palielinām savu spēju nomirt sev mīlestības vārdā.
Nolemt atteikties no sevis
Tu varētu skriet pie Bībeles, meklējot pantus par „pašizaugsmi”. Tev būs grūti atrast kādu pavēli (vai pat atļauju) tiekties pēc savas izaugsmes un brieduma tādā veidā, kas tieši un tūlītēji neietekmētu citus cilvēkus.
Tā vietā, lai rūpētos par sevi, tu atradīsi paškontroli un sevis aizliegšanu. Kristietība, ko mēs atrodam Rakstos, nav par sevis pilnveidošanu, bet gan par atteikšanos no sevis. Jēzus saka: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23). Tas ir kas krasi atšķirīgs no mūsdienās populārajām rūpēm par sevi.
Līdzīgi Pāvils saka: “Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.” (Efeziešiem 4:28). Ne jau tāpēc, lai viņš vairs netiktu kārdināts zagt, bet gan tāpēc, lai viņam būtu, ko dot. Tas attiecas uz darbu un budžeta plānošanu, bet tas attiecas arī uz sportošanu, veselīgāku ēšanu, vairāk (vai mazāk) gulēšanu un Bībeles lasīšanu. Sporto, lai attīstītu spēku un izturību mīlēt. Uzmani, ko ēd, lai saglabātu veselību un enerģiju mīlēt. Lasi Bībeli, lai piepildītu savas dvēseles krātuvi, lai tev būtu, ar ko mīlestībā dalīties.
Disciplīna Jēzus vārdā vienmēr ir kalpojoša, nevis savtīga.
Ego augļi
Bet kā ir ar Gara augļiem? “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galatiešiem 5:22–23). Ja tu lasi šo sarakstu un dzirdi “es, es, es, es, es, es, es, es, es”, tu esi pilnīgi nepareizi sapratis Pāvila domu. Mēs neslēpjam šādus augļus savā lūgšanu telpā, lai baudītu tos vieni paši. Katrs no tiem ir patiesas kristīgās ticības un prieka izpausme pret citiem.
Mēs to zinām, jo Pāvils šos deviņus pretstata citam sarakstam: “Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas”. (Galatiešiem 5:19–21). Tie nav slepeni grēki. Tie ir grēki, kas iznīcina ģimenes, draudzes un attiecības.
Gara auglis (nākamais pants) ir pretējs: tas ir pierādījums tam, ka žēlastība stiprina ģimeni, veido draudzi un stiprina attiecības – bez jebkādas norādes uz izolētu pašizaugsmi. Tas ir varenā Dieva pārdabisks darbs, ko Viņš veic caur mums attiecībā uz vīru vai sievu, vecākiem vai bērniem, kolēģiem, kaimiņiem un draudzes ģimeni. Gars mūs pārvērš par lauksaimnieku tirgu, nevis slepenu dārzu.
Vai tava apņemšanās plūst pārpilnībā?
Ja mēs jūtam lielāku personīgo apmierinātību un pašcieņu pateicoties mūsu jaunajai disciplīnai, bet tas neietekmē pozitīvi cilvēkus ap mums (bet varbūt pat notiek uz viņu rēķina), tad mūsu apņemšanās neko pozitīvu par Jēzu nepasaka. Prieks, kas neplūst pāri, nav mīlošs. Un prieks, kas nav mīlošs, nav kristīgs – un nav tik vērtīgs, par kādu mēs to uzskatām (1. Korintiešiem 13:3). Tiecieties pēc lipīga prieka, upurējoša prieka, pāri plūstoša prieka.
Aicinājums nav atteikties no apņemšanām vai personīgās disciplīnas, vai veselīgiem ieradumiem, piemēram, diētas, vingrošanas un miega. Nepavisam ne. Tiecies pēc veselības, izaugsmes un brieduma – tikai ne savā labā! Izvirzi un turi apņemšanās, kas rada mīlestību, ne tikai pašizaugsmi.
Maršals Sīgals (desiringGod.org)
