Klausies arī:
Protestantu reformācija bija plaši izplatīta teoloģiska sacelšanās Eiropā pret Romas katoļu baznīcas ļaunprātībām un totalitāro kontroli. Reformatori, tādi kā Mārtiņš Luters (Vācija), Ulrihs Cvinglijs (Šveice) un Žans Kalvins (Francija), protestēja pret dažādām nebibliskām katoļu baznīcas praksēm un mudināja uz atgriešanos pie pareizas bibliskās mācības. Par reformācijas sākuma notikumu parasti tiek uzskatīta Lutera deviņdesmit piecu tēžu piesišana pie Vitenbergas baznīcas durvīm 1517. gada 31. oktobrī.
Kā protestantisma un reformācijas vēstures fonu ir svarīgi izprast katoļu apgalvojumu par apustulisko pēctecību. Šī doktrīna saka, ka Romas katoļu pāvestu līnija stiepjas cauri gadsimtiem no apustuļa Pētera līdz pašreizējam pāvestam. Šī nepārtrauktā autoritātes ķēde padarot Romas katoļu baznīcu par vienīgo patieso baznīcu un dodot pāvestam pārākumu pār visām baznīcām visā pasaulē.
Tā kā katoļi tic apustuliskajai pēctecībai un pāvesta nekļūdīgumam (runājot no pāvesta augstākās autoritātes pozīcijas jeb ex cathedra), viņi baznīcas mācības un tradīcijas uzskata par vienlīdzīgām ar Svētajiem Rakstiem. Šī ir viena no galvenajām atšķirībām starp Romas katoļiem un protestantiem, un šī atšķirība bija viena no pamatjautājumiem, kas noveda pie protestantu reformācijas.
Pat pirms protestantu reformācijas pastāvēja atsevišķas pretestības kustības pret dažām Romas katoļu baznīcas nebibliskajām praksēm, taču tās bija salīdzinoši nelielas un izolētas. Lolardi, valdensieši un petrobruziāņi – visi iestājās pret noteiktām katoļu doktrīnām. Pirms Luters paņēma āmuru un devās uz Kapelas baznīcu, jau bija vīri, kas iestājās par reformu un patieso evaņģēliju. Starp viņiem bija Džons Viklifs, angļu teologs un Oksfordas profesors, kurš 1415. gadā tika pasludināts par ķeceri; Jans Huss, priesteris no Bohēmijas, kurš 1415. gadā tika sadedzināts uz sārta par savu pretestību pret Romas baznīcu; un Džirolamo Savonarola, itāļu mūks, kurš 1498. gadā tika pakārts un sadedzināts.
Pretestība pret Romas katoļu baznīcas viltus mācībām sasniedza kulmināciju 16. gadsimtā, kad Romas katoļu mūks Luters apstrīdēja pāvesta autoritāti un jo īpaši indulgenču (grēku atlaižu) tirdzniecību. Tā vietā, lai ieklausītos aicinājumā veikt reformas, Romas katoļu baznīca ieņēma stingru nostāju un centās apklusināt reformatorus. Galu galā no reformācijas izveidojās jaunas baznīcas, veidojot četrus galvenos protestantisma atzarus: Lutera sekotāji izveidoja luterāņu baznīcu, Kalvina sekotāji izveidoja reformātu baznīcu, Džona Noksa sekotāji izveidoja presbiteriāņu baznīcu Skotijā (izmantojot kalvinistisko doktrīnu), un vēlāk reformatori Anglijā izveidoja anglikāņu baznīcu.
Protestantu reformācijas pamatā ir četri pamatjautājumi: Kā cilvēks tiek glābts? Kur balstās reliģiskā autoritāte? Kas ir baznīca? Kas ir kristīgās dzīves būtība? Atbildot uz šiem jautājumiem, protestantu reformatori izstrādāja to, kas kļuva pazīstams kā „Piecas solas” (sola ir latīņu vārds, kas nozīmē „tikai”). Šie pieci būtiskie Bībeles doktrīnas punkti skaidri nošķir protestantismu no katoļticības. Reformatori pretojās prasībām atkāpties no šīm doktrīnām, pat ja tas nozīmēja nāvi. Pieci būtiskie protestantu reformācijas doktrīnas punkti ir šādi:
- Sola Scriptura, „Tikai Raksti”. Tikai Bībele ir vienīgā autoritāte visos ticības un prakses jautājumos. Raksti un tikai Raksti ir standarts, pēc kura jāvērtē visas baznīcas mācības un tradīcijas. Kā Mārtiņš Luters tik pārliecinoši teica, kad viņam lika atkāpties no saviem uzskatiem: „Ja vien mani nepārliecina Raksti un skaidrs saprāts, es nepieņemu pāvestu un koncilu autoritāti, jo tie ir pretrunā viens otram, mana sirdsapziņa ir pakļauta Dieva Vārdam. Es neko nevaru un negribu atsaukt, jo rīkoties pret sirdsapziņu nav ne pareizi, ne droši. Dievs, palīdzi man. Āmen.”
- Sola Gratia, „Glābšana vienīgi žēlastībā”. Glābšana ir pierādījums Dieva nepelnītajai labvēlībai; mēs esam izglābti no Dieva dusmām vienīgi Viņa žēlastības dēļ, nevis mūsu darbu dēļ. Dieva svētība Kristū ir vienīgais efektīvais glābšanas iemesls. Šī žēlastība ir Svētā Gara pārdabiskais darbs, kas mūs ved pie Kristus, atbrīvojot mūs no grēka verdzības un augšāmceļot mūs no garīgās nāves garīgajā dzīvē.
- Sola Fide, „Glābšana vienīgi ticībā”. Mēs tiekam taisnoti tikai ticībā uz Kristu, nevis darot bauslības darbus. Tikai ticībā Kristum Viņa taisnīgums mums tiek pieskaitīts kā vienīgais iespējamais Dieva pilnīgā standarta piepildījums.
- Solus Christus, „Tikai Kristū”. Glābšana ir atrodama tikai Jēzū Kristū; neviens cits un nekas cits nevar glābt. Jēzus aizstājošā nāve pie krusta ir pietiekama mūsu taisnošanai un izlīgšanai ar Dievu Tēvu. Evaņģēlija pasludināšana nav pilnīga, ja tajā netiek sludināta Kristus paveiktā izpirkšana un netiek apliecināta ticība Viņa augšāmcelšanās notikumam.
- Soli Deo Gloria, „Tikai Dieva godam”. Glābšana ir no Dieva un Dievs to ir paveicis vienīgi Viņa godam. Kā kristiešiem mums vienmēr jāpagodina Viņu un jādzīvo Viņa klātbūtnē, Viņa autoritātē un Viņa godam.
Šīs piecas svarīgās doktrīnas ir protestantu reformācijas iemesls. Tās ir galvenā būtība Reformatoru aicinājumam atgriezt baznīcu pie Rakstu patiesībām. Arī šodien piecas solas ir tikpat svarīgas, izvērtējot baznīcu un tās mācības, kā tās bija sešpadsmitajā gadsimtā.
