Klausies arī:
Bībele daudz runā par cilvēka ķermeni, kuru Dievs ne tikai radīja pilnīgu, bet arī kailu. Ādams un Ieva bija nevainīgi savā kailumā, bet, kad viņi grēkoja, “viņu abu acis tapa atvērtas, un viņi atzina, ka viņi bija kaili” (1. Mozus 3:7). Nekad agrāk viņi nebija apzinājušies, ka ir kaili – jēdzieni “apģērbts” un “kails” viņiem neko nenozīmēja. Bet grēks ietekmēja viņu sirdis un prātus, radot neaizsargātību, vainu un kaunu, un šīs lietas radīja bailes (10. pants). Mēģinot noslēpt savu garīgo kaunu, Ādams un Ieva intuitīvi nosedza savus ķermeņus. Jāatzīmē, ka, kad Dievs atņēma viņiem vīģu lapas – skumji nepietiekamu apģērbu –, Viņš to aizstāja ar kaut ko pastāvīgāku – dzīvnieku ādām (21. pants). Tādējādi Dievs parādīja apģērbu par atbilstošu un nepieciešamu kritušajā pasaulē.
Mēs nesakām, ka kails ķermenis ir ļauns vai pretīgs; gluži pretēji, mēs uzskatām ķermeni par skaistu Dieva radības daļu. Tomēr kopš grēkā krišanas kailums tagad ir saistīts ar grēcīgumu. Ar nedaudziem izņēmumiem, Bībele attēlo kailumu kā kaunpilnu un pazemojošu (1. Mozus 9:21; 2. Mozus 20:26; 32:25; 2. Laiku 28:19; Jesajas 47:3; Ecehiēla 16:35-36; Lūkas 8:27; Atklāsmes 3:17; 16:15; 17:16). Vienīgās vietas, kurās kailums nav kauns, ir tās, kas apraksta Ēdenes idillisko vidi vai kas attiecas uz laulāto attiecībām (Salamana pamācības 5:18-19; Augstā dziesma 4).
Saskaņā ar Bībeles principiem, lielākā daļa sabiedrības publiskam kailumam piešķir negatīvu konotāciju un uzliek tam tabu. Tādēļ ir savādi un nedaudz mulsinoši, ka tie paši sabiedrības tabu neattiecas uz mākslas izstādēm; galerija var būt pilna ar kailām skulptūrām, bet cilvēkiem, kas tās apskata, ir jābūt apģērbtiem.
Kur beidzas “māksla” un sākas “pornogrāfija”?
Tātad, rietumu kultūra ir noteikusi, ka kailums mākslā ir pieļaujams. Kāda ir kristiešu perspektīva? Vai kailumu var izmantot, lai pamatoti attēlotu patiesību? Vai mākslinieciskā kailuma attēlošana var būt daļa no plašāka leģitīma viedokļa izklāstīšanas? Vai kristiešiem “mākslinieciskās brīvības” izmantošana attaisno kailu cilvēku attēlošanu?
Protams, rodas arī visdažādākie blakus jautājumi: kā ir ar daļēju kailumu? Vai kailas kājas ir pārāk provokatīvas? Kā ir ar dekoltē? Ja kāds glezno ainu no Ēdenes dārza, cik daudz krūmu vajadzētu apņemt bezrūpīgo pāri? Vai Mikelandželo “Dāvidam” vajag apakšveļu? Kur beidzas “māksla” un sākas “pornogrāfija”? Ja rodas iekāre, kurš ir vainīgs – mākslinieks, skatītājs vai abi?
Mēs nevaram atbildēt uz šiem jautājumiem visos to sīkumos – to atstāsim katra individuālajai pārliecībai un sirdsapziņai –, bet varam izklāstīt dažus vispārīgus principus par kailumu mākslā. Pirmos divus mēs jau esam pieminējuši:
1) Kails cilvēka ķermenis pats par sevi nav grēcīgs.
2) Bībele atklāj publisku kailumu kā necienīgu.
Šiem principiem mēs pievienotu šādus:
3) Iekārošana ir grēks (Mateja 5:28; 1. Jāņa 2:16). Mums ir pienākums sargāt savas sirdis no iekāres. “Katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.” (Jēkaba 1:14-15). Mums jāpieliek visas pūles, lai izvairītos no visa, kas mūs vedina grēkot, un nedotu iespēju miesai grēkot (Romiešiem 13:14). Tas nozīmē, ka, ja apmeklējums mākslas galerijā izraisa iekāri sirdī, tad noteikti jāizvairās no mākslas galerijas.
Ar to saistīta ir arī mūsu atbildība neizraisīt iekāri citos. Daži kristiešu mākslinieki zīmē, glezno vai veido kailfigūras, un viņu sirdsapziņa tiem to nepārmet. Mēs nevēlamies spriest par citu cilvēku personīgo sirds stāvokli, taču Romiešiem 14 un 1. Korintiešiem 8 ir spēcīgas Rakstu vietas par pārliecību, brīvību un šķēršļiem. Mums visiem ir atbildība pret mūsu brāļiem un māsām Kristū, un kristiešu māksliniekam ir jāatrod veids, kā līdzsvarot mākslinieciskumu ar savu pienākumu neklupināt citu kristiešu garīgo izaugsmi. Pārfrāzējot 1. Korintiešiem 8:13: “Ja māksla ir manam brālim par apgrēcību, tad es nemūžam mākslu neradīšu, lai savu brāli neapgrēcinātu.”
4) Kristieši ir aicināti uz pieticību (1. Timotejam 2:9). Šajā jautājumā mēs vēlamies panākt līdzsvaru starp legālismu un izlaidību. Mēs nevēlamies attieksmi “viss ir atļauts”, bet arī nevēlamies sievietes ietīt musulmaņu burkās, lai tikai acis būtu redzamas. Pamata vadlīnija kristietēm ir ģērbties “pieticīgi, pieklājīgi un pienācīgi”. Protams, šis norādījums attiecas uz dzīviem cilvēkiem, nevis uz mākslu, bet, ja māksla patiešām atdarinātu dzīvi, varbūt pastāv saikne. Kāpēc lai kristiešu mākslinieks gleznotu modeli, kurai jāģērbjas pieticīgi, nepieticīgā veidā? Kāpēc kristiešu mākslai būtu jāpiemēro zemāki standarti nekā pašiem kristiešiem?
5) Kristiešiem nevajadzētu būt nekādā saskarsmē ar pornogrāfijas ļaunumu. Taisnība, ka mūsu kultūra nošķir mākslu no pornogrāfijas, un mēs saprotam, ka mākslā kailums ne vienmēr ir vienāds ar pornogrāfiju. Bet mums jāatceras, ka dzīvojam kritušā pasaulē. Nav svarīgi, kāds ir attēla nolūks – ja tas izraisa iekāri kāda sirdī, tad ir problēma.
Daži mākslinieki mēģina nošķirt kailumu no tā seksuālajām konotācijām un tādējādi attaisnot kailu cilvēka ķermeņa attēlošanu. Šie mākslinieki varbūt mēģina attēlot ievainojamību vai atgūt zaudēto šķīstību; varbūt viņi mēģina veicināt nevainīgu skaistuma novērtēšanu vai godināt ķermeņa Radītāju. Mēs piekrītam, ka cilvēcei varētu noderēt pēc iespējas atgūt bijušo tīrību un atzīt skaistumu, bet vai mākslinieciskais kailums ir noderīgs sabiedrībā, kas ir piesātināta ar seksu?
Jeremijas 17:9 brīdina mūs, ka “sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga”. Daļa no sirds viltības ir pašapmāns, jo mēs cenšamies pārliecināt sevi, ka mūs neietekmē grēks, ka mēs kādā veidā esam neparasti izturīgi pret “cilvēkam raksturīgajiem” kārdinājumiem (1. Korintiešiem 10:13). Fakts ir tāds, ka neviens no mums nav brīvs no miesas ietekmes (Romiešiem 7). Objektīvi ir viegli teikt, ka noteiktam kailam attēlam ir mākslinieciskā vērtība un ka tas pauž patiesību, bet kā krituši cilvēki mēs visi izmantojam zināmu subjektivitāti. Šī subjektivitāte, apvienojumā ar emocionālo reakciju, ko māksla cenšas izraisīt, padara māksliniecisko kailumu problemātisku, ja ne neiespējamu.
Daļa no sirds viltības ir pašapmāns, jo mēs cenšamies pārliecināt sevi, ka mūs neietekmē grēks, ka mēs kādā veidā esam neparasti izturīgi pret “cilvēkam raksturīgajiem” kārdinājumiem.
6) Māksla, tā kā to rada morāli atbildīgas būtnes, nav morāli neitrāla. Ir mīts, ka māksla ir būtībā laba vienkārši tāpēc, ka tā ir “māksla”; tāpat ir mīts, ka māksla ir morāli neitrāla, neatkarīgi no tēmas. Mēs nevaram vērtēt mākslu tikai pēc mehānikas vai tehnikas; mums jāņem vērā arī nolūks, tēma un saturs. Filipiešiem 4:8 var kalpot kā ceļvedis, lai spriestu par nemateriālajām lietām: vai tas ir patiess, svēts, taisns, šķīsts, patīkams, ar labu slavu, cildināms? Tas ir standarts, uz kuru tiek aicināti kristiešu mākslinieki.
Beigās mēs teiktu, ka, ja iespējams, no kailuma mākslā ir jāizvairās. Tas var neatbilst pasaules domāšanai, bet nav pārsteigums, ka pasaule ir pretrunā ar Bībeles principiem. Mēs nekādā gadījumā neaicinām atteikties no mākslas pasaules. Mums patiesi ir vajadzīgi kristiešu mākslinieki, kritiķi un mecenāti. Mēs arī nesakām, ka mākslas, cilvēka anatomijas vai mākslinieciskā kailuma pētīšana ir grēcīga nodarbe. Bet mēs mudinām ticīgos būt ārkārtīgi uzmanīgiem, uzlūkojot kailumu mākslā. “Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām” (Efeziešiem 6:11-18). Un tie, kas rada mākslu, atcerieties, ka Dievs apģērba Ēdenes emigrantus. To, ko Dievs ir apklājis, cilvēks nedrīkst atklāt.
