Klausies arī:
Džordžs Millers (1805-1898) nodrošināja tūkstošiem bāreņu, izmantojot “ticības principu”, kas nozīmēja, ka viņš vērsās pie Dieva un nekad tieši nelūdza naudu no citas personas. Viņš arī nekad neaizņēmās naudu – nekam. Viņš bija slavens ar mierīgu paļāvību uz Dieva nodrošinājumu pat tad, kad tuvojās beigu termiņš un trūka pārtikas.
Pamatojoties uz šo ticības principu, viņš savāca 110 000 mārciņu, lai uzbūvētu piecus bāreņu namus, kuros tika izmitināti 2050 bāreņi. Savas dzīves laikā viņš aprūpēja 10 024 bāreņus. Ar savu piemēru viņš iedvesmoja arī citus, tostarp Čārlzu Sperdženu, kurš teica: “Dievs, kas atbild ar bāreņu namiem, lai Viņš ir Kungs!”.
Millers rūpējās par tūkstošiem bāreņu, nekad neprasot un neaizņemoties naudu.
Tā nebija ticības dāvana
Tomēr Millers bija cieši pārliecināts, ka viņam nebija ticības dāvanas. Ko viņš ar to domāja un kāpēc mums par to vajadzētu būt pateicīgiem?
“Nedomājiet, mīļais lasītāj, ka man ir ticības dāvana, tas ir, tā dāvana, par kuru mēs lasām 1. vēstulē korintiešiem 12:9 un kura ir minēta līdzās “dziedināšanas dāvanām”, “brīnumu darīšanai”, “pravietošanai”, un ka tādēļ es varu paļauties uz To Kungu.
Tā ir taisnība, ka ticība, ko es varu īstenot, ir tikai un vienīgi Dieva dāvana; tā ir taisnība, ka Viņš vienīgais to atbalsta un Viņš vienīgais to var vairot; tā ir taisnība, ka ik mirkli es esmu atkarīgs no Viņa un ka, ja es būtu atstāts tikai uz vienu mirkli, mana ticība pilnīgi izgāztos; bet tā nav taisnība, ka mana ticība ir ticības dāvana, par ko runāts 1. vēstulē korintiešiem 12:9.” (Stāstījums, 1. sējums, 302. lpp.)
Viņš uzsvēra šo punktu, jo vēlējās, lai pasaule redzētu, ka Dievs tur Rakstos dotos apsolījumus tiem, kas Viņam uzticas. Ja viņam būtu īpaša ticības dāvana, ko Dievs negaida no visiem, tad viens no Millera lielajiem mērķiem tiktu izjaukts. Viņš ticēja, ka rāda Bībeles piemēru mums visiem:
“Visi ticīgie ir aicināti ar vienkāršu ticības paļāvību mest visu savu nastu uz Viņu, uzticēties Viņam visā un ne tikai par visu lūgt, bet arī sagaidīt atbildes uz saviem lūgumiem, ko viņi ir lūguši saskaņā ar Viņa gribu un Kunga Jēzus vārdā.” (302. lpp)
Džordžs Millers. AutobiogrāfijaDžordžs Millers
Caur šo dienasgrāmatu vari vērot Millera cīņas un uzvaras rūpes par tūkstošiem bāreņu paļāvībā uz Dievu, kurš deva brīnumainas atbildes uz lūgšanām pēc vajadzību apmierināšanas ik dienas. Džordža Millera nešaubīgā, bērnišķi stiprā paļāvība uz Debesu Tēvu iedvesmos arī tevi pārliecinoši uzticēties Dievam, kuram visas lietas ir iespējamas, arī tās, kas rūp tev.
Atšķirība starp žēlastību un dāvanu
Kāda ir atšķirība starp šo apbrīnojamo ticību (kuru Millers sauc par “ticības žēlastību”) un “ticības dāvanu”, par kuru 1. vēstulē korintiešiem 12:7-9 ir teikts: “Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā”?
Šeit ir Millera atbilde:
“Atšķirība starp ticības dāvanu un žēlastību, manuprāt, ir šāda. Saskaņā ar ticības dāvanu es varu darīt kādu lietu vai ticēt, ka kāda lieta notiks, kuras nedarīšana vai neticēšana tai nebūtu grēks; saskaņā ar ticības žēlastību es varu darīt kādu lietu vai ticēt, ka kāda lieta notiks, attiecībā uz kuru man ir Dieva vārds kā pamats, uz kura balstīties, un tādēļ tās nedarīšana vai neticēšana tai būtu grēks.”
Milleram bija lielāka ticība Dievam nekā lielākajai daļai cilvēku vēsturē, taču viņam nebija ticības dāvanas.
“Piemēram, ticības dāvana būtu vajadzīga, lai ticētu, ka slimam cilvēkam vajadzētu atgūt veselību, pat ja nav nekādas cilvēcīgas varbūtības, jo šim iznākumam nav konkrēta apsolījuma; ticības žēlastība ir vajadzīga, lai ticētu, ka Kungs man dos dzīvei nepieciešamās lietas, ja es vispirms meklēšu Dieva valstību un Viņa taisnību, jo par to ir konkrēts apsolījums: Mateja evaņģēlijā 6:33.” (Stāstījums, 1. sējums, 65. lpp.)
Šī atbilde ir ārkārtīgi svarīga. Tā nozīmē, ka no katra kristieša tiek gaidīts, ka viņš uzticēsies Dievam, ka Viņš piepildīs visus skaidros apsolījumus, kas Bībelē doti draudzei. Neticēt tiem būtu grēks. Taču tas nav grēks neticēt, ka Dievs darīs ko tādu, kas nav skaidri apsolīts Bībelē, piemēram, dziedinās viņa sievu Mariju.
Lūdza par viņas dziedināšanu, sludināja viņas bērēs
Kā tad viņš uzticējās Dievam lūdzot par savas sievas dziedināšanu, kad uzzināja, ka viņai ir reimatiskais drudzis? Vai viņam bija “ticības dāvana” par viņu? Nē, viņam tās nebija. Bet viņam bija ticība, kad viņš lūdza – liela ticība. Viņš ņēma vērā apsolījumu Bībelē, un viņš tam ticēja. Lūk, kā viņš aprakstīja šo ticību:
“Pēdējā Rakstu vieta, ko es nolasīju savai dārgajai sievai, bija šāda: “Jo saule un vairogs ir Tas Kungs, mūsu Dievs, Viņš dod žēlastību un godu. Tas Kungs neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā.” [Psalmi 84:12]. . . . Attiecībā uz pēdējo daļu es sev teicu: “Tas Kungs neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā.” Es pats par sevi esmu nabaga, nevērtīgs grēcinieks, bet esmu izglābts ar Kristus asinīm. Un es nedzīvoju grēkā; es staigāju taisni Dieva priekšā. Tāpēc, ja tas patiešām ir man labvēlīgi, mana mīļotā sieva atveseļosies, lai gan viņa ir slima. Dievs viņu atkal atjaunos. Bet, ja viņa netiks atkal atjaunota, tad man tas nebūs bijis labvēlīgi. Un tā mana sirds bija mierīga. Es biju apmierināts ar Dievu. Un tas viss, kā es jau bieži esmu teicis, izriet no tā, ka mēs ticam Dievam uz vārda un ticam tam, ko Viņš saka.” (Stāstījums, 2. sējums, 745. lpp.)
Viņa nomira 1870. gada 6. februārī. Millers bija 64 gadus vecs. Viņš nekad nav svārstījies savā ticībā. Bēru laikā viņš teica sprediķi no 119. Psalma 68. panta: “Tu esi mīlīgs un dari labu.” Viņš stāstīja, kā viņš sludināja pats sev, kad viņa mira: “Ja Dievam labpatiks paņemt manu dārgo sievu, tas būs labi, tāds kāds Viņš pats ir. Tas, kas man kā Viņa bērnam ir jādara, ir jābūt apmierinātam ar to, ko dara mans Tēvs, lai es Viņu varētu pagodināt.” (Stāstījums, 2. sējums, 399. lpp.).
Tā ir žēlastība uzticēties Dievam par to labo, ko Viņš ir apsolījis; tā ir dāvana uzticēties Dievam par to labo, ko Viņš nav apsolījis – un ko var man liegt.
Šī atbilde nozīmē, ka Millera ticība attiecībā uz bāreņiem bija tāda pati ticība, kāda viņam tā bija attiecībā uz sievu. Ja ir labi, ka bāreņiem brokastīs ir olas, tad Millera lūgšana par olām tiks piepildīta. Bet, ja nē, Millers pieņems, ka viņa lūgšana ir atbildēta veidā, kas ir labāks par olām. Olas var pievilt. Bet Dievs nekad nepieviļ. Jo olas nav apsolītas.
Tas, kas ir apsolīts Bībelē, ir “dzīvei nepieciešamās lietas”. “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas [ēdiens, dzēriens, apģērbs] taps piemestas” (Mateja 6:33). Dievs zina, cik daudz ēdiena, dzēriena un apģērba mums ir “nepieciešams” – gluži tāpat kā Viņš zināja, kas bija “labs” Marijai un pašam Milleram. Viņa nomira.
Lai ko es prasītu?
Bet, vai Dievs Bībelē nav apsolījis, ka viss, ko mēs uzticam Dievam, mums tiks dots? Un vai tas nenozīmētu, ka, vadoties pēc Millera izpratnes par ticības žēlastību, tas būtu grēks, ja mēs neuzticētos Dievam, ka Viņš mums dos visu, ko mēs lūdzam? Patiesībā tieši tā “ticības vārda” (nosauc to un pieprasi to) dziedinātāji saprot Rakstus. Millers to tā neuzskatīja.
Bet kāpēc ne? Marka 11:24 Jēzus saka: “Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks.” Tātad, jā, tā ir taisnība, ka Bībelē nav konkrēta apsolījuma, ka viņa sieva Marija tiks dziedināta. Bet ir apsolījums, ka “viss, ko jūs lūgsiet”, tiks dots, ja jūs ticēsiet. Vai Marijas dziedināšana nav iekļauta šajā “viss, ko”?
Millers teiktu, ka nē. Viņš vienmēr teica, ka lūgšanai, par kuras izpildi mēs varam ticēt Dievam, ir jābūt “saskaņā ar Dieva gribu” – ar to domājot Dieva suverēno gribu – to, ko Viņš patiesībā vēlas darīt. Kā teikts 1. Jāņa 5:14-15: “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta. Ja zinām, ka Viņš mūs klausa, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no Viņa lūguši.”
Ievērojiet, ka Jānis saka: “ko vien lūdzam” (līdzīgus vārdus Jēzus lieto Marka 11:24), bet viņš jau ir ierobežojis lūgšanu ar lietām, kas atbilst Dieva gribai. Tātad vārdi “ko vien” nav absolūts. To ierobežo konteksts. Līdzīgi arī Marka 11:24 konteksts ierobežo vārdus “visu, ko” kā to lieto Jēzus.
Dievs gribēja, lai Millera dzīve būtu piemērs mums. Tāda tā arī bija. Kungs, dod, lai šī ticības žēlastība būtu mūsu arvien pieaugošā daļa.
Jau nākamajā pantā (Marka 11:25) tiek pieņemts, ka vārdiem “visu, ko jūs lūgsit” ir robežas. Jēzus saka: “Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus.” “Un, ja jūs lūdzat, piedodiet, lai arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, piedod jums jūsu pārkāpumus.” Tas skaidri nozīmē, ka jums netiks dota atbilde uz jūsu lūgšanu par piedošanu, ja jūs esat nepiedodošs cilvēks (skatīt arī Mateja 6:14-15). Vārdi “visu, ko” neietver labas lietas, ko Dievs ir paredzējis aizturēt – piemēram, piedošanu nepiedodošam cilvēkam.
Kā Millers definētu “visu, ko” Marka 11:24? Es domāju, ka viņš teiktu: “Tas nozīmē nešaubīgi un nešauboties ticēt Dievam par visu, ko Viņš ir apsolījis Savā vārdā.” Šī perspektīva vien ir tik radikāla, ka padara tevi pilnīgi atšķirīgu no pasaules. Tu nebūsi satraukts. Tev nebūs rūgtuma par vilšanos. Tu zināsi, ka Viņš no tevis neatturēs neko labu, ja tu staigāsi taisni (Psalmi 84:11). Viņš vienmēr darīs to, kas tev nāks par labu, jo tu Viņu mīli (Romiešiem 8:28). Viņš vienmēr nodrošinās visas tavas vajadzības (Filipiešiem 4:19). Millers patiešām ticēja šiem apsolījumiem. Dievs bija apmierināts un atbildēja.
Viņš vēlējās, lai Millera dzīve būtu piemērs mums. Tāda tā arī bija. Kungs, dod, lai šī ticības žēlastība arvien pieaugtu mūsos!
Džons Paipers (desiringGod.org)
