Klausies arī:
Kristietis ir cilvēks, kuram vispirmām kārtām ir piedoti grēki un kurš ir samierināts ar Dievu Tēvu caur Jēzu Kristu. To visu viņš iegūst brīdī, kad nožēlo grēkus un sāk pilnībā paļauties uz Dieva Dēla Jēzus Kristus nevainojamo dzīvi, vietniecisko nāvi un augšāmcelšanos.
Citiem vārdiem sakot, kristietis ir cilvēks, kurš ir izsmēlis sevi un savus morālos resursus. Viņš ir apzinājies, ka, pretēji skaidri atklātajam Dieva likumam, ir nodevis savu dzīvi, lai pielūgtu un mīlētu visu to, kas nav Dievs, – piemēram, karjeru, ģimeni, lietas, ko var nopirkt par naudu, citu cilvēku viedokli, ģimenes un sabiedrības godu, citu reliģiju tā saukto dievu labvēlību, šīs pasaules garus vai pat labos darbus, uz kuriem viņš ir spējīgs. Viņš ir arī atzinis, ka šie “elki” ir divkārši postoši. To negausīgo apetīti šajā dzīvē nav iespējams apmierināt. Un tie izsauc Dieva taisnīgās dusmas par nākamo dzīvi – nāvi un tiesu, ko kristietis jau ir nedaudz (žēlsirdīgi) izjutis šīs pasaules nedienās.
Tāpēc kristietis apzinās, ka, ja viņš šovakar nomirtu un stātos Dieva priekšā un ja Dievs viņam teiktu: “Kāpēc lai Es tevi ielaistu savā klātbūtnē?” – viņš atbildētu: “Es neesmu pelnījis, lai Tu mani ielaid. Es esmu grēkojis un tev parādā to, ko nespēju atmaksāt.” Bet tas nebūtu viss, ko Viņš sacītu. “Tomēr tavu lielo apsolījumu un žēlastības dēļ es paļaujos uz Jēzus Kristus asinīm, kas izlietas par mani, samaksājot manu morālo parādu, apmierinot Tavas svētās un taisnās prasības un novēršot Tavas dusmas par grēku!”
Pēc šā lūguma tikt pasludinātam par taisnu Kristū kristietis var sākt atbrīvoties no grēka verdzības. Elki un citi dievi nebija apmierināmi, viņu vēders nekad nebija pilns, bet Dieva gandarījums par Kristus veikumu nozīmē to, ka cilvēks, kas ar Kristus darbu ir izpirkts no lāsta, tagad ir patiesi brīvs! Pirmo reizi kristietis spēj pagriezt muguru grēkam, ne lai to verdziski aizstātu ar citu grēku, bet gan ar Svētā Gara dāvātu vēlmi pēc Jēzus Kristus un Viņa valdīšanas viņa dzīvē. Ādams mēģināja gāzt Dievu no troņa un padarīt sevi par dievu, bet kristietis līksmojas par to, ka tronī ir Kristus. Viņš pārdomā Jēzus dzīvi, kuru tas pilnībā pakļāva Tēva gribai un vārdiem, un cenšas līdzināties savam Glābējam.
Tātad kristietis ir cilvēks, kurš, pirmkārt, ir samierināts ar Dievu Kristū. Kristus ir remdējis Dieva dusmas, un kristietis tagad ir pasludināts par taisnu Dieva priekšā, ir aicināts uz taisnīgu dzīvi un dzīvo cerībā, ka kādu dienu stāsies Viņa varenības priekšā debesīs.
Kas ir veselīga draudze?
Marks Devers
Kas ir veselīga draudze? Kā to atpazīt? Kā tā atšķiras no citām draudzēm? Uz ko katrai draudzei būtu jātiecas? Pēc kādiem kritērijiem man meklēt draudzi? Grāmata palīdzēs uz šiem jautājumiem atbildēt saskaņā ar Dieva Vārdu.
Taču tas vēl nav viss! Otrkārt, kristietis ir cilvēks, kurš, pateicoties izlīgumam ar Dievu, ir ieguvis izlīgumu arī ar Dieva tautu. Vai atceraties pirmo stāstu Bībelē pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas un izraidīšanas no dārza? Tas ir stāsts par to, kā viens cilvēks nogalina otru – Kains nogalina Ābelu. Ja mēģinājums gāzt Dievu no troņa pēc savas būtības ir mēģinājums ieņemt troni pašam, tad mēs taču neļausim to ieņemt citam. Nekādā gadījumā! Ādama rīcība, kuras dēļ viņš sarāva savas attiecības ar Dievu, izraisīja tūlītēju sadraudzības iziršanu visas cilvēces starpā. Katrs bija pats par sevi.
Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Jēzus teica, ka “šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai”: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. [..] Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mt. 22:34–40) Šie divi baušļi ir saistīti. No pirmā izriet otrais, savukārt otrais apliecina pirmo.
Tādējādi caur Kristu būt samierinātam ar Dievu nozīmē būt samierinātam ar ikvienu, kas ir samierināts ar Dievu. Pēc tam kad Efeziešiem 2. nodaļas pirmajā daļā Pāvils aprakstīja lielo pestīšanu, ko Dievs mums ir dāvājis Kristū Jēzū, 2. nodaļas otrajā daļā viņš pievēršas tam, kā tas ietekmē attiecības starp jūdiem un pagāniem un līdz ar to starp visiem, kas ir Kristū:
“Viņš ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu… lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta.” (Ef. 2:14–16)
Tagad visi, kas pieder Dievam, ir “līdzpilsoņi” un “Dieva saime” (19. p.). Mēs esam “kopā salaisti” ar Kristu vienā “svētā templī Kungam” (21. p.). Cik daudz bagātīgu salīdzinājumu, no kuriem izvēlēties!
Iespējams, pārdomājot ģimenes analoģiju, mēs labāk sapratīsim to, ka būt samierinātiem ar Dievu nozīmē būt samierinātiem arī ar Viņa tautu. Ja tu esi bārenis, tu taču neadoptē savus vecākus, – viņi adoptē tevi. Ja tavas audžuģimenes uzvārds ir Smiti, tad turpmāk tu apmeklē Smitu ģimenes vakariņas kopā ar jaunajiem vecākiem un visiem viņu bērniem. Tu tiec izmitināts vienā guļamistabā ar Smitu bērniem. Kad skolotājs skolā visus izsauc pa vienam un saka: “Smits?”– tu pacel roku, kā to pirms tevis darīja tavs vecākais brālis un pēc tevis darīs tava jaunākā māsa. Un tu to nedari tāpēc, ka nolēmi spēlēt “Smita” lomu, bet gan tāpēc, ka kāds ieradās pie tevis bērnunamā un sacīja: “Turpmāk būsi Smits.” Šajā dienā tu kļuvi par kāda bērnu un par kāda cita brāli vai māsu.
Tikai tavs vārds nav Smits. Tavs vārds ir Kristietis, tu esi nosaukts Kristus vārdā, caur kuru tiki pieņemts par dēlu (Ef. 1:5). Tagad tu piederi lielajai Dieva ģimenei. “Tāpat kā tas, kas svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena ..” (Angļu val.: “The one who makes men holy and those who are made holy are of the same family.”) (Ebr. 2:11)
Un šī nav disfunkcionāla ģimene, kurā ģimenes locekļi ir atsvešinājušies cits no cita. Tā dzīvo ciešā sadraudzībā. Dievs “jūs ir aicinājis mūsu Kunga Jēzus Kristus sadraudzībā” (1. Kor. 1:9), Viņš jūs ir aicinājis arī sadraudzībā ar visu ģimeni (1. Kor. 5:2).
Un tā nav tikai pieklājīga un formāla sadraudzība. Tā ir miesa, kuru saista kopā mūs katru individuāli. Un to saista arī daudz vairāk nekā tīri cilvēcisks lēmums – Kristus persona un Viņa veikums. Būtu tikpat muļķīgi sacīt: “Es neesmu ģimenes loceklis,” kā nogriezt sev roku vai degunu. Kā Pāvils mācīja korintiešiem: “Acs nevar sacīt rokai: tu man neesi vajadzīga, – vai arī galva kājām: man jūs neesat vajadzīgas.” (1. Kor. 12:21)
Īsāk sakot, nav iespējams atbildēt uz jautājumu, kas ir kristietis, nenonākot pie sarunas par draudzi; vismaz Bībelē tas tā ir. Ne tikai tāpēc, ka ir grūti pieturēties tikai pie vienas metaforas par draudzi, jo Jaunajā Derībā to ir tik daudz: “ģimene”, “sadraudzība”, “miesa” un “līgava”, “tauta” un “templis”, “izredzēta kundze un viņas bērni”. Un Jaunā Derība nepieļauj domu, ka kristietis ilgstoši varētu pastāvēt bez draudzes sadraudzības. Draudze taču nav vieta. Tā ir tauta – Dieva tauta Kristū.
Kad cilvēks kļūst par kristieti, viņš nepievienojas vietējai draudzei tikai tāpēc, ka tas ir labs ieradums garīga brieduma iegūšanai. Viņš pievienojas draudzei, jo šāda rīcība apliecina viņa jauno statusu, kādu viņam piešķīris Kristus – viņš ir Kristus miesas loceklis. Būt vienotam ar Kristu nozīmē būt vienotam ar ikvienu kristieti. Taču šai vispārējai savienībai ir jāpārtop par dzīvu, elpojošu vietējo draudzi.
Šis raksts ir adaptēts no grāmatas “Kas ir veselīga draudze?”, ko sarakstījis Marks Devers.
