Jeb kā atbildēt skeptiķiem lietojot vēstules romiešiem 1. nodaļu
Vidusskolā Dilans bija dabisks līderis, savā futbola komandā viņš tika izraudzīts par vērtīgāko spēlētāju. Visi gaidīja, ka viņam izdosies. Taču, iestājoties koledžā, Dilana kristīgo pārliecību nomāca šaubas praktiski katrā studiju priekšmetā.
Dabas zinātnes nodarbībās darvinisma naturālisms bija neapšaubāms pieņēmums. Angļu valodas nodarbībās postmodernā attieksme visus patiesības apgalvojumus traktēja kā maskētas varas spēles. Psiholoģijā dominējošās teorijas – sākot ar Freida (Z. Freud) psihoanalīzi un beidzot ar Skinnera (B.F. Skinner) biheiviorismu – kristietību uztvēra kā psihiskās patoloģijas simptomu.
Dilana draudze bija mācījusi evaņģēlija pamata vēsti, taču tā nebija viņu sagatavojusi universitātes klases izaicinājumu risināšanai. Dziļi satriekts, viņš izstājās no koledžas un sāka pārdomāt, vai kristietība vispār ir patiesa. Galu galā Dilans atrada ceļu uz L’ Abri, Fransisa Šefera (Francis Shaeffer) kalpošanas organizāciju Šveicē. Tur viņš beidzot sastapās ar kristiešiem, kuri varēja iemācīt viņam “apgāzt prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu” (2. Korintiešiem 10:5).
Kā draudze var būt efektīvāka, sagatavojot jauniešus, lai viņi saglabātu ticību augstskolā?
Kāpēc jaunie pieaugušie noraida ticību
Pētījumi liecina, ka Dilans nav viens. Kad pētījumos jauniešiem tika jautāts, kāpēc viņi pamet ticību, kurā viņi tika audzināti, visbiežāk norādītais iemesls bija – neatbildētas šaubas un jautājumi. Pētnieki bija pārsteigti – viņi gaidīja dzirdēt stāstus par emocionāliem ievainojumiem un izjukušām attiecībām. Taču pašu jauno pieaugušo biežākā atbilde bija tā, ka viņi nesaņēma atbildes uz saviem jautājumiem.
Kad pētījumos jauniešiem tika jautāts, kāpēc viņi pamet ticību, kurā viņi tika audzināti, visbiežāk norādītais iemesls bija – neatbildētas šaubas un jautājumi.
Taču mācīšanās atbildēt uz katru konkurējošo pasaules uzskatu prasītu visu mūžu pavadīt studijās. Vai mums katram “ismam” ir jāiegaumē cits arguments? Aizraujošā atbilde ir tāda, ka pati Bībele piedāvā vienotu, universālu stratēģiju, ko varam attiecināt uz visiem domāšanas sistēmu veidiem. Galvenais teksta fragments ir Pāvila vēstules romiešiem 1. nodaļa. Mēs to pat varētu nosaukt par Pāvila apoloģētikas apmācības rokasgrāmatu.
Šajā nodaļā Pāvils atklāj dievišķās – cilvēciskās mijiedarbības drāmu, kas ir visu ticības sistēmu avots. Lielā vēstures sižeta būtība ir cīņa starp Dievu un cilvēci. No vienas puses, Dievs sniedzas pretī cilvēcei, lai Sevi darītu zināmu. No otras puses – cilvēki izmisīgi cenšas šīs zināšanas apspiest, radot Dieva aizstājējus.
Romiešiem 1 vēstījums nodrošina teoloģisko zemējumu visai apoloģētikai. Visi argumenti iedalāmi divās pamatkategorijās:
- Mēs ārēji testējam filozofiju, lai pārliecinātos, vai tā atbilst reālajai pasaulei.
- Mēs iekšēji to pārbaudām, lai pārliecinātos par loģisku konsekvenci.
Tas, kas padara romiešiem 1 unikālu, ir tas, ka šī nodaļa izskaidro, kāpēc šie testi darbojas, un sniedz stratēģiju, kā tos piemērot.
Īstās pasaules tests
Romiešiem 1 māca, ka tie, kas noraida transcendentālo Radītāju, “apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību” (Romiešiem 1:23, 25) pret kaut ko radībā. Viņi rada elkus. Elku var definēt kā jebko, kas ielikts Dieva vietā kā galīgā realitāte.
Akadēmiskajā pasaulē valdošā filozofija mūsdienās ir materiālisms, kas liek matēriju Dieva lomā. Matērija tiek uzskatīta par mūžīgo, neradīto, pašeksistējošo visa pārējā avotu – Dieva aizstājēju. Visi laicīgie domātāji (Darvins, Freids, Fuko), par kuriem Dilans mācījās klasē, bija materiālisti.
Lai tas būtu konsekvents, materiālismam jānoliedz realitāte, ka pastāv kaut kas nemateriāls. Cilvēki tiek reducēti līdz sarežģītām bioķīmiskām mašīnām, robotiem bez gribas, prāta, dvēseles vai gara. Ričards Dokins (Richard Dawkins) stāsta, ka cilvēki ir “izdzīvošanas mašīnas – robotu spēkrati, kurus akli ieprogrammējuši” viņu gēni.
Taču šāds vienkāršots, viendimensionāls skatījums nesaskan ar to, ko mēs visi zinām par cilvēka dabu. Neviens nedzīvo kā robots. Mēs izdarām izvēles kopš brīža, kad no rīta pamostamies. Kāds filozofs joko: ja cilvēki noliedz šādu brīvu izvēli, tad, pasūtot restorānā, viņiem būtu jāsaka: “Atnesiet man tikai to, ko dabas likumi ir noteikuši, ka es dabūšu.”
Nav jābūt kristietim, lai atzītu, ka materiālisms neatbilst tam, ko mēs zinām par cilvēka dabu. Jebkura filozofija, kas apmaina Dieva godību pret kaut ko radībā, apmainīs arī Dieva tēlu pret kaut ko radībā. Tā kā tas sākas ar kaut ko zemāku par Dievu, tas vienmēr noved pie zemāka skatījuma uz cilvēci.
To sauc par redukcionismu, kas nozīmē, ka tas reducē cilvēku līdz kaut kam mazākam par viņa pilnīgo cilvēcību. Materiālisms neiztur pirmo testu, jo tas neatbilst cilvēka dabai tā, kā mēs to piedzīvojam.
Loģikas tests
Varam arī būt pārliecināti, ka ikkatrs nebibliskais pasaules uzskats neizturēs arī otro testu. Kāpēc? Jo redukcionisma skatījumam uz cilvēci ir jāietver prāts vai izziņas spējas. Tas saprātu reducē uz kaut ko mazāku par saprātu. Bet kā tas atbalsta savu lietu [uzskatu sistēmu]? Tam ir jāizmanto saprāts – loģiski argumenti. Tātad, diskreditējot saprātu, tas mazina pats savu lietu [grauj pats savu uzskatu sistēmu]. Tas atspēko pats sevi.
Materiālisms reducē domāšanu līdz neironu aktivitātei smadzenēs. Materiālista skatījumā cilvēki kaut kam tic nevis tāpēc, ka esam racionāli pārliecināti par tā patiesumu, bet gan neironu likumsakarību dēļ mūsu pelēkajā smadzeņu vielā.
Bet ko tas nozīmē pašu materiālistu uzskatiem? Lai viņi būtu konsekventi, viņiem jāpiemēro tāda pati argumentācija sev pašiem: viņu pašu materiālisms nav racionālas domāšanas, bet gan viņu smadzeņu neironu aktivitātes produkts. Tādā gadījumā, kāpēc mums pārējiem būtu jādod tam kaut mazākā ticamība? Kā teicis apoloģēts Gregs Koukls (Greg Koukl), šādā veidā pasaules uzskats “izdara pašnāvību”. Piemērojot sev savu patiesības definīciju, tas diskreditē pats sevi.
To sauc par uz sevi norādošu absurdu, un romiešiem 1 pieeja atklāj, kāpēc tas darbojas un kā to attiecināt uz jebkuru pasaules uzskatu. Atrodiet redukcionismu: lūk, punkts, kur tas izdarīs pašnāvību.
Romiešiem 1 vēstījums sniedz teoloģisko pamatojumu visiem apoloģētikas argumentiem. Labā ziņa tādiem jauniešiem kā Dilans ir tā, ka biblisko stratēģiju var piemērot universāli. Vairs nav jāiegaumē dažādus argumentus katrai teorijai. Varam būt pārliecināti, ka romiešiem 1 attiecas uz tām visām.
Nensija R. Pīrsija, grāmatas “Mīli savu ķermeni” autore (desiringGod.org)
