Liberālajā kristīgajā mācībā, kas nemaz NAV kristīga, tiek uzsvērts cilvēka saprāts, un tas tiek uzskatīts par galveno autoritāti. Liberālie teologi cenšas saskaņot kristietību ar zinātni un moderno domāšanu. To darot, viņi uzskata zinātni par viszinošu, bet Bībeli – par prozu, kas nebalstās reālos notikumos. 1. Mozus grāmatas pirmās nodaļas tiek reducētas līdz dzejai vai fantāzijai, kuru vēstījumu neiesaka uztvert burtiski (neskatoties uz to, ka Jēzus par šīm pirmajām nodaļām runāja burtiski).
Cilvēce netiek uzskatīta par samaitātu, un tādēļ liberālajiem teologiem ir optimistisks skatījums uz civilizācijas nākotni. Tiek uzsvērts arī sociālais evaņģēlijs, vienlaikus noliedzot kritušā cilvēka nespēju to piepildīt. Tas, vai cilvēks ir glābts no grēka un tā soda ellē, vairs nav būtisks jautājums; galvenais ir tas, kā cilvēks izturas pret saviem līdzcilvēkiem. Par noteicošo kļūst “mīlestība” pret līdzcilvēkiem. Šīs liberālo teologu “argumentācijas” rezultātā liberālie, šķietami kristīgie, teologi māca šādas doktrīnas:
1. Bībele nav Dieva iedvesta, un tajā ir kļūdas. Šīs pārliecības dēļ cilvēkiem (konkrētāk, liberālajiem teologiem) ir jānosaka, kuras mācības ir pareizas un kuras nē. Ticība, ka Bībele ir Dieva iedvesmota, ir tikai vienkāršiem cilvēkiem.
Bībeles skaidrojums: Tas ir tiešā pretrunā ar 2. Timotejam 3:16-17: “Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.”
2. Kristus piedzimšana jaunavai ir mitoloģiska mācība.
Bībeles skaidrojums: Šāda mācība ir tiešā pretrunā ar Jesajas 7:14 un Lūkas evanģēlija 2. nodaļu.
3. Jēzus augšāmcelšanās no kapa nenotika miesīgā veidā.
Bībeles skaidrojums: Tas ir pretrunā ar augšāmcelšanās aprakstiem visos četros evaņģēlijos un visā Jaunajā Derībā.
4. Jēzus bija labs morāles skolotājs, taču Viņa sekotāji un viņu sekotāji ir pieļāvuši patvaļības attiecībā uz Viņa dzīves vēsturi (nav bijuši nekādi “pārdabiski” brīnumi) dēļ tā, ka evaņģēliji ir sarakstīti daudzus gadus vēlāk un tika piedēvēti pirmajiem mācekļiem, lai piešķirtu lielāku nozīmi viņu mācībām.
Bībeles skaidrojums: Tas ir pretrunā ar Pāvila 2. vēstuli Timotejam un mācību par to, ka Dievs ir saglabājis Svētos Rakstus pārdabiskā veidā.
5. Elle nav īsta. Cilvēks nav pazudis grēkā un bez attiecībām ar Kristu caur ticību nav nolemts kādam nākotnes spriedumam. Cilvēks var palīdzēt pats sev; Kristus upurējošā nāve nav nepieciešama, jo mīlošs Dievs jau nesūtītu cilvēkus uz tādu vietu kā elle un cilvēks nav piedzimis grēkā.
Bībeles skaidrojums: Tas ir pretrunā ar pašu Jēzu, kurš pasludināja sevi par ceļu pie Dieva caur Savu izpirkuma nāvi (Jāņa ev.14:6).
6. Lielākā daļa no Bībeles cilvēku autoriem nav tie, par kuriem tos tradicionāli uzskata. Piemēram, liberālie teologi uzskata, ka Mozus nav sarakstījis pirmās piecas Bībeles grāmatas. Daniēla grāmatai jābūt diviem autoriem, jo nav iespējams, ka vēlāko nodaļu detalizētie “pravietojumi” būtu bijuši zināmi iepriekš; tiem bija jābūt uzrakstītiem pēc notikušā. Tādu pašu pieeju viņi pārnes uz Jaunās Derības grāmatām.
Bībeles skaidrojums: Šīs idejas ir pretrunā ne tikai Svētajiem Rakstiem, bet arī vēsturiskiem dokumentiem, kas apliecina visu to cilvēku eksistenci, kurus liberāļi noliedz.
7. Vissvarīgākais, kas cilvēkam jādara, ir “mīlēt” savu tuvāko. Šajā pieejā “mīlošs” nav tas pats, ko Bībele uzskata par labu, bet gan tas, ko liberālie teologi atzīst par labu.
Bībeles skaidrojums: Šāds uzskats noliedz doktrīnu par cilvēka izvirtīgo dabu, ka cilvēks no savas gribas nav spējīgs darīt neko labu un mīlošu (Jeremijas 17:9), kamēr viņš nav Kristus izpirkts un saņēmis jaunu dabu (2. Korintiešiem 5:17).
Svētajos Rakstos ir daudz izteikumu pret tiem, kas noliedz Kristus dievišķību (2. Pētera vēstule 2:1) – bet tieši to dara liberālā kristietība. Raksti arī nosoda tos, kas grib sludināt citu evaņģēliju, nevis to, ko sludināja apustuļi (Galatiešiem 1:8) – bet tieši to dara liberālie teologi, noliedzot Kristus izpirkuma nāves nepieciešamību un tās vietā sludinot sociālo evaņģēliju. Bībele nosoda tos, kuri labo sauc par ļaunu un ļauno par labu (Jesajas 5:20) – bet tieši to dara dažas liberālās baznīcas, pieņemot homoseksualitāti kā alternatīvu dzīvesveidu, lai gan Bībele vairākkārt nosoda tās praktizēšanu.
Svētie Raksti runā pret tiem, kas grib kliegt “miers, miers”, kad šeit miera nav (Jeremijas 6:14) – bet tieši to dara liberālie teologi, apgalvojot, ka cilvēks var sasniegt mieru ar Dievu neatkarīgi no Kristus upura pie krusta un ka cilvēkam nav jāuztraucas par nākotnes tiesu Dieva priekšā. Dieva Vārds runā par laiku, kad cilvēki piekops dievbijības formu, bet noliegs tās spēku – “ārēji liekuļodami dievbijību, bet tās spēku noliegdami. Arī no tādiem izvairies!” (2. Timotejam 3:5) Bet tieši to dara liberālā teoloģija, sakot, ka cilvēkā ir kāda iekšēja labestība, kurai nav nepieciešama atdzimšana Svētajā Garā caur ticību Kristum. Un Raksti runā pret tiem, kas kalpo elkiem, nevis vienīgajam patiesajam Dievam (1. Ķēniņiem 16:26) – bet tieši to dara liberālā kristietība, jo tā rada viltus dievu pēc savas patikas, nevis pielūdz Dievu tādu, kāds Viņš ir aprakstīts visā Bībelē.
