Padomāsim par to, kā mēs varam palīdzēt saviem mācītājiem izvairīties no izdegšanas. Izdegšana nav raksturīga tikai mācītājiem, taču šķiet, ka pēdējos gados (īpaši saistībā ar COVID-19 pandēmiju) vairāk mācītāju nekā jebkad agrāk pamet kalpošanu, jo ir izdeguši. Citi, kas paliek, ir noguruši un tikko turas uz kājām. Draugs, kurš ir mācītājs, nesen man uzrakstīja šādu vēstuli:
“Es vienmēr domāju, ka enerģija un optimisms ir mans slepenais spēks – tas, kas mani pasargā no izdegšanas. Bet te nu es esmu, mēģinot funkcionēt un ņemot četras nedēļas slimības atvaļinājumu, lai atlabtu no visa, kas noticis. Es līdz galam nesaprotu, kas to izraisījis. Domāju, ka tās ir vienkārši pamazām sakrājušos grūtību un vilšanās sekas.”
Pastorālajai izdegšanai ir vairāki iemesli. To faktori ir dziļāki, plašāki un sarežģītāki nekā tikai tas, kā mēs, draudzes locekļi, attiecamies pret saviem mācītājiem. Tomēr es domāju, ka draudzes, kas mērķtiecīgi atbalsta savu mācītāju, var palīdzēt mazināt dažus no galvenajiem mācītāju izdegšanas cēloņiem.
Es vēlos piedāvāt četrus ļoti vienkāršus ieteikumus, kurus mēs kā draudzes locekļi varam īstenot, lai palīdzētu saviem mācītājiem izvairīties no izdegšanas.
1. Lūdz par mācītāju
Mani pārsteidz tas, ka apustulis Pāvils – pretendents uz titulu “kristietis, kurš visdrīzāk neizdegs” – pastāvīgi lūdza, lai viņa draudzes par viņu aizlūdz. Viņš vairāk nekā jebkurš cits pazina Dieva spēku, un tāpēc viņš teica korintiešiem, ka viņiem “jāpalīdz mums ar savām lūgšanām” (2. Korintiešiem 1:11). Lūgšana par kristīgajiem vadītājiem nav tikai izvēles opcija.
Bieži vien Pāvils lūdz aizlūgšanas par evaņģēlija sludināšanu, proti, lai viņš evaņģēliju sludinātu drosmīgi (Efeziešiem 6:18-20), skaidri (Kolosiešiem 4:4) un efektīvi (2. Tesaloniķiešiem 3:2). Tas ir atgādinājums, ka mēs varam lūgt pozitīvas lūgšanas par savu mācītāju – ne tikai par to, lai viņš izturētu spiedienu un stresu, ar ko saskaras, bet arī par to, lai viņš centīgi, drosmīgi un uzticīgi pildītu savu kalpošanu. Tomēr Pāvils spēj arī izteikt vispārēju lūgumu Tesalonikas draudzei, lai tā vienkārši “lūdz par mums” (1. Tesaloniķiešiem 5:25).
Šiem piemēriem vajadzētu mudināt mūs lūgt par saviem mācītājiem. Nav īpaši jāpiepūlas, lai iedomātos, ko mēs varētu lūgt par viņiem. Daudzējādā ziņā lūgšanas, ko mēs lūdzam par viņiem, ir tādas pašas kā lūgšanas, ko mēs lūdzam par sevi.
Es domāju, ka mums arī vajadzētu mācītājam pateikt, ka mēs par viņu lūdzam. Pāvils savas vēstules bieži sāk ar ziņojumiem par savām lūgšanām par draudzi, kurai viņš raksta. Jūs varat iedomāties, cik brīnišķīgs iedrošinājums bija zināt, ka viņš lūdz par tiem. Tas pats attiecas arī uz mūsu mācītāju. Stāstīt viņam, ka tu lūdz par viņu, var būt brīnišķīgi motivējoša un iedrošinoša lieta. Viens no ieguvumiem, dedzīgi un regulāri lūdzot par savu mācītāju, ir tas, ka mums būs daudz mazāka iespēja par viņu kurnēt. Tu vēlēsies viņu vairāk iedrošināt.
2. Iedrošini mācītāju
Mēs varam palīdzēt savam mācītājam, iedrošinot viņu, un mēs varam domāt par iedrošināšanu gan pozitīvi, gan negatīvi. Pārāk bieži mēs iedrošinājumu reducējam līdz īsam “Paldies par svētrunu, mācītāj!” ejot laukā pa durvīm. Pāvils atgādina galatiešiem, ka tiem, kas ir mācīti, ir “(jā)dalās visās labās lietās ar to, kas viņus māca” (Galatiešiem 6:6). Kontekstā šī pavēle ietver materiālo atbalstu, bet tā nosaka arī plašāku principu – nodrošināt visu, kas mācītājam nepieciešams, lai turpinātu darbu, ieskaitot iedrošinājumu. Pārdomāts, mērķtiecīgs sava mācītāja iedrošinājums ir spēcīgs veids, kā viņu mīlēt un palīdzēt viņam neatlaidīgi pildīt savu lomu. Tai vajadzētu būt pateicības pilnas sirds izpausmei, daloties ar mācītāju tajā, ko esam par viņu lūguši.
Diemžēl, tā vietā, lai iedrošinātu, mūsu sirdis pārāk ātri pievēršas kritikai. Ir sava vieta mācītāju saukšanai pie atbildības. Jaunajā Derībā tas ir skaidri pateikts (1. Timotejam 5:19-22), un diemžēl, pārāk daudzi mācītāji ir turpinājuši kalpot pārāk ilgi, netiekot saukti pie atbildības. Tomēr tie (par laimi) ir drīzāk izņēmumi, nevis norma. Es šeit runāju par ikdienišķākām lietām, ko dara mūsu mācītāji un kas mūs kaitina. Raksti aizliedz kurnēt par mūsu mācītāju. Jēkabs atgādina saviem lasītājiem, “nenopūtieties, brāļi, cits pret citu, ka netiekat tiesāti. Redzi, soģis stāv durvju priekšā.” (Jēkaba 5:9). Pāvils saka filipiešiem: “Dariet visu bez kurnēšanas un šaubīšanās, lai jūs būtu nevainojami un šķīsti, nepeļami Dieva bērni sabojātas un samaitātas paaudzes vidū, un tanī mirdzētu kā spīdekļi pasaulē” (Filipiešiem 2:14-15). Bibliski paklausīgiem kristiešiem nav jāsūdzas vai jākurn par saviem vadītājiem. Atcerieties, ka jūs neesat unikāli un ka mācītājs rūpējas par visu draudzi un cenšas aizsniegt pazudušos. Mēs bieži vien esam neapmierināti, ka mūs “neatbalsta” vai “nerūpējas par mums”, it kā mēs būtu vienīgie cilvēki draudzē.
3. Piedod mācītājam
Šajā rakstā es nerunāšu par to, kas notiek tad, kad lietas iet patiešām greizi – kad mācītājs (diemžēl tā notiek) patiešām ir vainīgs “smagā” grēkā, par kuru ir jāziņo policijai un/vai draudzes vadībai. Taču ir gadījumi, kad mācītājs rīkojas nepareizi – varbūt viņš ir neiecietīgs pret tevi, jo ir noguris, vai aizmirst tevi apciemot, kā bija solījis. Kā mums šādā situācijā reaģēt?
Mīlēt vienam otru ir pavēle, kas attiecas uz visu mūsu draudzi un ietver arī mūsu mācītāju.
Salamana pamācības mums atgādina, ka “cilvēks, kas šo to piecieš, ir gudrs, un viņam nāk par godu, ka kādu pārkāpumu viņš var arī nepamanīt.” (Salamana pamācības 19:11). Darba spriedze nozīmē, ka mācītāji – kas ir cilvēki – neuzvedas perfekti. Tu, iespējams, esi runājis ar savu mācītāju, kad viņš ir bijis izklaidīgs vai noguris. Dažreiz mācītāji nav lieliski administratori, un tas var būt nomācoši, ja uz e-pastu vai īsziņu netiek atbildēts. Mums ir jāizvēlas – vai nu aprunāt vai sūdzēties (ko Svētie Raksti aizliedz), vai ar mīlestību runāt ar savu mācītāju (kas var palīdzēt noteiktos apstākļos), vai mīlestībā nepamanīt nodarījumu (kas bieži vien ir vislabākais risinājums).
4. Mīli mācītāju
Ceturtā lieta, ko mēs varam darīt – savā ziņā tā ir visvienkāršākā un būtiskākā – ir mīlēt viņu. Mīlestība ir viena no visvienkāršākajām pavēlēm Jaunajā Derībā, un tomēr to ir tik viegli nepamanīt. Pavēle mīlēt ir izteikta visstingrākajā iespējamajā veidā. Pāvils saka, ka, ja man “nav mīlestības, tad es neesmu nekas” (1. Korintiešiem 13:2). Pēteris saviem lasītājiem saka, lai viņi “mīl cits citu no visas sirds” (1. Pētera 1:22). Mīlēt vienam otru ir pavēle, kas attiecas uz visu mūsu draudzi un ietver arī mūsu mācītāju. Mums viņš ir jāmīl. Ko nozīmē mīlēt viņu? Tas nozīmē, ka mums viņa vajadzības ir jāliek augstāk par savējām.
Dažādos apstākļos tas var izskatīties dažādi. Mums ir jāpalīdz viņam mīlēt savu ģimeni (ja viņam tāda ir). Mums jābūt tik dāsniem, cik vien spējam, attiecībā uz atalgojumu (un jāuzticas, ka viņš atdos to, kas viņam nav vajadzīgs). Mums nav jābūt prasīgiem. Ir daudz lietu, ko tavs mācītājs varētu darīt labāk. Viņa sludināšana varētu būt iedvesmojošāka. Viņa pastorālie apmeklējumi varētu būt mērķtiecīgāki. Bet pateicīga sirds, kas koncentrējas uz to, kas viņam padodas un kā Tas Kungs viņu izmanto, atturēs tevi no pārmērīga prasīguma.
Palīdzi viņam atpūsties. Īpaši tad, kad mēs domājam par izdegšanu, ir svarīgi, lai tavs mācītājs atpūstos. Daudzi mācītāji ir tik centīgi un paši sevi tik ļoti noslogo, ka viņiem draud veselības problēmas. Mudini viņu ņemt brīvdienu un pārliecinies, ka brīvajā dienā tu neko no viņa negaidi. Tie ir praktiski veidi, kā tu vari atbalstīt savu mācītāju.
Iedrošini savu mācītāju veltīt laiku mācībām, apmeklēt konferences vai retrītus, pavadīt laiku kopā ar citiem mācītājiem utt. Daudzi mācītāji jūtas ļoti vientuļi. Viņiem ir jārisina daudzi svarīgi pastorāli jautājumi, taču būtu nepiemēroti tos apspriest ar kādu no draudzes locekļiem. Mums ir jābūt dāsniem, mudinot viņus meklēt atspirdzinājumu konferencēs, retrītos vai sarunās ar citiem mācītājiem. Tā nav izšķērdība. Ir svarīgi, lai viņš spētu turpināt darboties un šajā ziņā būtu savtīgs. Tu no tā gūsi labumu.
Secinājums
Ir vēl daudz vairāk, ko mēs varētu izteikt. Daudz vairāk. Šie ir četri ļoti vienkārši soļi, ko mēs varam darīt, lai pārliecinātos, ka mēs neveicinām sava mācītāja izdegšanu.
Pīters Orrs (crossway.org)
Pīters Orrs (doktora grāds, Durhamas Universitāte) pasniedz lekcijas par Jauno Derību Mūra Teoloģiskajā koledžā Sidnejā, Austrālijā. Viņš ir autors grāmatām: “Exalted Above the Heavens: The Risen and Ascended Christ” un “Fight for your pastor” un pielicis roku šo grāmatu sarakstīšanā: “Theology Is for Preaching” un “Romans and the Legacy of St Paul”. Orram un viņa sievai Emmai ir četri dēli, un viņi ir Visu Svēto Pētershamas draudzes locekļi