Klausies arī:
Atgādināsim viens otram to, ko zaudējam, ja klātienē nesanākam kopā dievkalpojumā. Esmu uzrakstījis 15 pārdomas par to, ko mēs zaudējam, ja izvēlamies dievkalpojumu apmeklēt no dīvāna, nevis draudzes sola.
1. Kā Bonhēfers ir teicis grāmatā “Dzīve kopībā”, “Citu ticīgo fiziskā klātbūtne ir neaprakstāms prieka un spēka avots ticīgajam.” Citu kristiešu klātbūtne pati par sevi stiprina mūsu dvēseles pat vairāk nekā mēs to apzināti atzīstam. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Bībele mudina mūs pulcēties kopā. Mēs esam Kristus miesa, dabīgi saistīti viens ar otru, un Kristus dzīvība un spēks plūst caur mūsu savstarpējo kopību.
2. Virtuāla dievkalpojuma apmeklēšana ir vienvirziena nevis divvirzienu līdzdalība. Tu saņem, bet nevari dot. Tu redzi tos, kas vada dievkalpojumu, sludina, lūdz, bet viņi tevi neredz. Viņi neredz tavas acis, ķermeni un klātbūtni.. Labākajā gadījumā tu esi skaitlis, kas pieslēdzas tiešraidei.
3. Mēs izmantojam ekrānus darbam un izklaidei. Bet kopīgais dievkalpojums nav ne viens, ne otrs. Dievkalpojuma skatīšanās uz ekrāniem var nemanāmi atšķaidīt kopīgās pielūgsmes īpašo raksturu, jo pats medijs to mēdz sajaukt ar citām, ikdienišķākām dzīves realitātēm, piemēram, darbu un izklaidi.
4. Ierasties dievkalpojumā prasa lielākas pūles. Tev jāizkāpj no pidžamām un jāuzvelk džinsi. Tev jāiekāpj mašīnā. Ja tev ir bērni, tev jāveic ikdienas rutīna, lai viņus sagatavotu un iesēdinātu automašīnā. Šeit, ziemeļos, tev jācīnās ar sniegu, ledu un aukstumu. Labi! Mēs mācām saviem bērniem un trenējam savas dvēseles novērtēt kopīgo dievkalpojumu. Pati cenšanās ierasties mūs trenē veselīgā virzienā, stiprinot neaizstājamo vērtību, ko sniedz kopā sanākšana ar citiem kristiešiem.
5. Ir ne tikai pats dievkalpojums; ir arī laiks, kas pavadīts gaitenī, garāmejošas sarunas, sveiciens visā draudzē, smaids autostāvvietā, sasveicināšanās, mazgājot rokas tualetē. Tas viss pazūd virtuālajā dievkalpojumā. Tā vietā, lai 9:10 sēstos mašīnā, lai 9:30 būtu dievkalpojumā, ierodoties 9:25 un pavadot dažas minūtes sarunās ar citiem, kā arī nesteidzīgās sarunās un iedrošinājumā pēc dievkalpojuma, jūs 9:29 atverat savu klēpjdatoru un aizverat to vienu sekundi pēc noslēguma svētības. Ilgstošs virtuālo dievkalpojumu periods vājina mūsu savstarpējās attiecības.
6. Ir vēl kaut kas, kas ir grūtāk izteicams vārdos, lai gan tas ir saistīts ar iepriekš minēto punktu. Garīgi un psiholoģiski, braucot uz draudzi, novietojot auto, ieejot ēkā, apsēžoties savā vietā vai draudzes solā, notiek zināma “iesildīšanās”. Atstājot dievnamu, braucot mājās un pārdomājot to, kas tikko noticis, notiek zināma “atslābšana”. Tas viss zūd, kad visas sagatavošanās un noslēguma norises tiek aizstātas ar vienkāršu klēpjdatora atvēršanu un aizvēršanu. Kopīgajam dievkalpojumam ir jāgatavojas, un pēc tam šī pieredze ir jāuzņem sevī. Fiziska klātbūtne palīdz to veicināt tādā veidā, kas gandrīz noteikti ir atšķirīgs no dievkalpojuma uz dīvāna.
7. Lūgšana. Ar ko mēs varam kopā lūgt, ja paliekam mājās? Varbūt ar dzīvesbiedru. Bet mums ir vajadzīgi citi kristieši, ar kuriem kopā lūgt. Mums ir vajadzīgi citi kristieši, par kuriem lūgt. Mēs vēlamies turpināt apgūt, kā dzīvot, apzinoties Dieva klātbūtni – jo Viņš ir klātesošs. Ilgstošā izolācijā šī garīgā izaugsme pakāpeniski apsīkst.
8. Iedrošināšana. Mēs bieži nepietiekami novērtējam, cik spēcīga garīga ietekme ir iedrošināšanai – gan iedrošinātājam, gan tam, kurš tiek iedrošināts. Viens no iemesliem, kāpēc mēs pulcējamies, ir iedrošināt cits citu – proti, veicināt drosmi vienam otrā. Es sveicinu draugu; viņš jautā, kā man ir gājis pa nedēļu; es pieminu kādu izaicinājumu, ar ko saskaros; viņš saka: “Turies, Dievs ir ar tevi.” 30 sekunžu saruna, kas pagājusi tik ātri, un mana dvēsele ir kļuvusi plašāka.
9. Tavam mācītājam ir grūtāk, ja tu esat mājās. Viņš tevi neredz. Viņš apzinās, ka daļa draudzes locekļu piedalās attālināti, un, ik pa laikam vēršot skatienu tiešraides kameras virzienā, viņš mēģina tevi no kanceles uzrunāt. Bet viņš nezina, vai tu piekrītoši māj ar galvu vai snaud. No tevis nenāk nekāda atgriezeniskā saite. Tu varētu pat lēkāt no sajūsmas, un viņš to neuzzinātu. Veselīga sludināšana ir kā dialogs – sludinātājs smeļas spēku no taviem skatieniem, taviem galvas mājieniem un tavas rūpīgās ieklausīšanās, kamēr viņš sprediķo. Viņam ir tevi jāredz.
10. Sludināšana ir grūtāk uztverama, ja tu esi mājās. Sēdēt uz dīvāna un skatīties uz mācītāju kā uz galvu ekrānā vienkārši nav tik baudāmi kā atrasties aptuveni sešu metru attālumā telpā ar labāku akustiku, kopā ar desmitiem citu kristiešu, kuri klausās līdzās ar tevi. Uzmanība pret divdimensionālu sludinātāju neizbēgami mazinās salīdzinājumā ar 3D sludinātāju.
11. Draudzes kopējā dievkalpojumā ne viss norit pēc iepriekš sastādīta scenārija.Tu pasveicināsi kādu, ko negaidīji redzēt. Pie tevis var apsēsties viesis, un tev būs iespēja viņu iepazīt. Tu pat vari būt daļa no kāda cilvēka ceļa pie Kristus. Uz tava dīvāna nekas no tā nenotiek. Viss ir iepriekš paredzēts. Ir gandrīz neiespējami, ka notiks nejauša mijiedarbība.
12. Kad esi draudzē, tu nevari nospiest klusuma pogu. Tu nevari to apturēt, lai iedzertu vēl vienu tasi kafijas. Tu nevari palielināt vai samazināt skaļumu. Tev ir mazāka vēlme izvilkt tālruni un paskatīties, kas tev ir rakstījis. Kad esi draudzē, tevi brīnišķīgi pārņem apkārtējā vide. Tu esi “notverts” kopā ar citiem kristiešiem Dieva priekšā. Tas ir labi.
13. Dziedāšana. Varbūt tu vari dzirdēt draudzes dziedāšanu caur saviem skaļruņiem mājās, bet mēs visi zinām, ka tas nav tas pats, kas dzirdēt reālas balsis visapkārt. Tas pats attiecas uz Svēto Rakstu kopīgu lasīšanu vai vienbalsīgu grēku izsūdzēšanu. Kad to dari tikai tu un tava ģimene savā viesistabā, tajā neizbēgami ienāk kāda samākslotības sajūta. Taviem draudzes locekļiem ir nepieciešams dzirdēt tevi dziedam. Tu stiprini viņus, kad viņi dzird tavu balsi. Nav svarīgi, vai tu spēj noturēt melodiju. Neatkarīgi no tā, vai viņi to zina vai nē, tu ar savu balsi stiprini viņu teoloģiju.
14. Sakramenti. Mēs zaudējam iespēju piedalīties Svētajā Vakarēdienā, ja esam mājās, taču mēs ticam, ka tas ir būtisks garīgā stiprinājuma avots, nevis tikai piemiņas rituāls.
15. Laiks. Jo vairāk laika paiet un jo ērtāk mums kļūst mājās pielūgt Dievu, jo vairāk mēs zaudējam formu. Mēs netrenējam savus kopīgās pielūgsmes muskuļus. Jo ilgāk mēs gaidām, jo normālāk mums šķitīs pielūgt Dievu no mājām. Iepriekš minēto iemeslu dēļ tas nav ideāls risinājums.
Tas nav viegli nevienam no mums. Esam pacietīgi viens pret otru. Mīlēsim, sapratīsim un izrādīsim žēlastību viens pret otru. Pat pandēmijas laikā mēs varam teikt: “Šis vīruss ir bīstams. Es to saprotu. Aizsargāsim savu ķermeni. Bet ne uz mūsu dvēseļu rēķina.”
Deins Ortlunds (9marks.org)
