1. Rozetas akmens
1798. gadā Napoleons iebruka Ēģiptē. Viņš atveda līdzi zinātnieku un rasētāju zinātnisko komandu, lai izpētītu šīs zemes pieminekļus. Nozīmīgākais ekspedīcijas atradums bija Rozetas akmens. Tas izrādījās kā vērtīga atslēga seno ēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanai.
Akmens datēts ar Ptolemaja V laiku (204.-180.g. pirms Kristus), un uz tā bija gravējumi trīs rakstos: demotiskajā, grieķu un hieroglifos. Grieķu valoda, kas tā laika zinātniekiem bija labi zināma, uz šī akmens, izrādījās, bija seno ēģiptiešu valodas tulkojums. Hieroglifu tulkošana iezīmēja seno ēģiptiešu tekstu un gramatikas izpētes sākumu un kļuva par pamatu mūsdienu eģiptoloģijas pētījumiem.
2. Nāves jūras tīstokļi
1947. gadā gani uzgāja alu nelīdzenā, sausā apvidū Nāves jūras rietumu pusē. To, ko viņi atklāja, drīz vien pasludināja par 20. gadsimta lielāko arheoloģisko atradumu. Dažu turpmāko gadu laikā šajā apgabalā tika atrastas citas līdzīgas nomaļas alas. Kas bija šajās alās? Vairāk nekā 800 fragmentāru dokumentu, galvenokārt ebreju raksti uz ādas (daži no tiem uz pergamenta), tostarp 190 Bībeles tīstokļu fragmentu. Lielākā daļa no tiem ir nelieli, tajos ir ne vairāk kā viena desmitā daļa no grāmatas; tomēr ir atrasts arī pilns Jesajas grāmatas tīstoklis. Tur ir gandrīz visas Vecās Derības grāmatas, un ir arī citi raksti, kuri bija nozīmīgi kopienai, kas dzīvoja šajās alās. Šķiet, ka agrīnākie tīstokļi ir datēti ar trešā gadsimta vidu pirms Kristus, bet lielākā daļa – ar pirmo vai otro gadsimtu pirms Kristus.
Iespējams, šī atraduma lielākais ieguldījums ir mūsu izpratnē par Bībeles teksta pārnesi. Ir iedrošinoši atzīmēt, ka atšķirības starp Nāves jūras tīstokļu Vecās Derības tekstiem un dažādiem ebreju tekstu izdevumiem, kas tapuši tūkstoš gadus vēlāk un tiek izmantoti mūsdienās, ir minimālas, ietverot vissīkākās teksta detaļas. Pašu teksta nozīmi šīs atšķirības neietekmē.
3. Tel Dan uzraksts*
1993. gadā izrakumu veicēji pie Tel Dan atklāja uzrakstu ar vārdu BYTDWD. Viņi pārliecinoši apgalvoja, ka šis vārds nozīmē “Dāvida nams” un datējams ar devīto gadsimtu pirms Kristus. Uzrakstu bija aizzīmogojis vēlāks asīriešu destrukcijas slānis, kas stingri datēts ar 733./722. gadu pirms Kristus. Pelnu slānis ir arheologa sapnis. Viss, kas zem tā ir aizzīmogots, datējams agrāk, jo nav iespējama vēlāku artefaktu iejaukšanās. Keramika, kas atrodas tieši zem destrukcijas slāņa, datējama ar devīto un astoto gadsimtu pirms Kristus, un no šī perioda ir nācis tā dēvētais Dāvida nama uzraksts.
Lai gan daži pētnieki ir mēģinājuši izskaidrot uzrakstu, apgalvojot, ka BYTDWD ir vai nu vietvārds, vai arī kādas dievības tempļa apzīmējums, tas, iespējams, attiecas uz Dāvida dzimtas namu, kas bija otrais apvienotās monarhijas ķēniņš un, iespējams, nozīmīgākais valdnieks Izraēlas vēsturē. Papildu pierādījums ir iespējamā BYTDWD termina parādīšanās uz Mešas stēlas/Moābiešu akmens, kas arī tiek datēts ar 9. gs. pirms Kristus.
*Ar jaunām tehnoloģijām izpētot Mešas stēlu ir atrisināts līdz šim strīdīgais jautājums par uzraksta BYTDWD nozīmi – tas tulkojams “Dāvida nams”. https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/vai-zini/vai-zini-kads-atklajums-apstiprina-bibeles-varona-davida-vesturi.a174257/
(Red.piez.)
4. Ketef Hinnomas tīstokļi
1979. gadā izraēliešu arheologs Gabriels Barkajs veica izrakumus apbedījumu alā Ketef Hinnomā, uz dienvidrietumiem no Jeruzālemes. Tā bija tipiska vēlā dzelzs laikmeta (ap 7. gs. pirms Kristus) apbedījuma struktūra. Tipisks šī laika jūdu apbedījums tika veikts akmenī izcirstā alā. Kad cilvēks nomira, viņu novietoja kapā uz apbedījuma sola kopā ar personīgajiem priekšmetiem, piemēram, vāzēm, rotaslietām vai greznumlietām. Kad ķermenis saira, cilvēka kaulus ievietoja kastē zem apbedījuma sola. Kad komanda sāka veikt izrakumus šajā kastē, viņi atklāja divus mazus sudraba tīstoklīšus. Tā kā ruļļi bija metāla, arheologiem bija grūti tos atritināt un atšifrēt to tekstu. Viņi sāka ar lielāko no abiem tīstokļiem, kura atritināšana prasīja trīs gadus. Kad tas bija atritināts, tā garums bija tikai 7,6 cm. Kad viņi pabeidza, viņi pamanīja, ka uz tīstokļa ir ļoti smalki iegravēti burti. Pirmais vārds, ko viņiem izdevās atšifrēt, bija vārds “Jahve”. Pēc ilgāka darba viņi spēja izlasīt visu tīstokli. Tajā bija priesteru svētības teksts no 4. Mozus grāmatas 6. nodaļas. Arī mazajā tīstoklī bija ietverts svētības teksts no 4. Mozus 6. nodaļas. Tīstokļu atritināšana un atšifrēšana aizņēma tik ilgu laiku, ka materiāls tika publicēts tikai 1989. gadā.
Šie divi tīstokļi ir salīdzinoši nezināmi, taču šodien tos var apskatīt Izraēlas muzejā Jeruzālemē. Tie ir agrīnākie zināmie Bībeles tekstu citāti ivritā. Tie vairāk nekā par četrsimt gadiem apsteidz pirmos Nāves jūras tīstokļus, un tādējādi ir noderīgi tekstu kritikas jautājumos. Daudzi autori ir apgalvojuši, ka priesteru svētības teksts tika uzrakstīts pēc trimdas, un tā agrākais datējums ir 4. gadsimts pirms Kristus. Tagad mums ir pieejami fiziski svētības piemēri no septītā gadsimta beigām pirms Kristus. Turklāt divu plāksnīšu ar vienu un to pašu svētību atklāšana kādā apbedījuma vietā uzsver priesteru svētības centrālo nozīmi izraēliešu ticībā.
5. Moābiešu akmens
1868. gadā kāds misionārs Jeruzālemē atrada pārdošanā esošu akmens plāksni, kas, šķiet, bija no seniem laikiem. Pārdevēji salauza plāksni vairākos gabalos, lai tos pārdotu pa vienam, tādējādi gūstot lielāku peļņu. Par laimi, pirms salaušanas tika izgatavota plāksnes kopija (šodien šī kopija atrodas Luvrā). Uz plāksnītes ir teksts, kas uzrakstīts moābiešu valodā un datēts ar 9. gadsimtu pirms Kristus. Iespējams, ka tas bija uzvaras akmens, ko uzcēlis ķēniņš Meša, lai pieminētu savus militāros sasniegumus. Teksts sākas šādi: “Es esmu Meša, Himoša dēls, Moābas ķēniņš.”
Tekstā svarīga ir ķēniņa versija par karu ar Izraēlu 850. gadā pirms Kristus, kurā Moāba sacēlās pret Izraēlas ziemeļu karalistes ķēniņu Jehorāmu drīz pēc Ahaba nāves. Īpaši interesanti ir tas, ka Bībelē tas pats notikums ir aprakstīts 2. Ķēniņu 3. nodaļā. Abi apraksti atšķiras perspektīvā. Meša uzsver savas uzvaras pār Izraēlu, ieņemot izraēliešu kontrolē esošās pilsētas. Bībeles autors, gluži pretēji, uzsver Izraēla veiksmīgos pretuzbrukumus pret moābiešiem.
6. Lahišas vēstules
20. gadsimta 30. gados Dž. L. Starkijs (J.L. Starkey) veica izrakumus Lahišas vietā. Viņš atklāja gruvešu slāni, kas 589./588. gadā pirms Kristus ar babiloniešu rokām Nebukadnecara valdības laikā tika stipri izpostīts un nodedzināts ar uguni. Sadegušajās drupās, kas atradās sardzes telpā starp pilsētas iekšējiem un ārējiem vārtiem, Starkijs atrada astoņpadsmit ostraku. Ostraka ir uzraksts, kas uz keramikas trauka rakstīts ar tinti. Lielākā daļa ostraku bija sarakste, taču dažas bija vārdu saraksti. Ostraku saturs bija fragmentārs, un tikai trešdaļa no tām ir saglabājusies pietiekami labi, lai tās būtu saprotamas. Ostraku datējums kopumā ir tieši pirms babiloniešu veiktās Lahišas iznīcināšanas.
Vairākas no vēstulēm ir rakstījis kāds vīrs vārdā Hošajs militārajam komandierim vārdā Jaošs. Vispārpieņemtais skaidrojums ir tāds, ka Hošajs bija cietokšņa komandieris ārpus Lahišas, kurš rakstīja Lahišas komandierim Jaošam. Citi komentētāji uzskata, ka Hošajs bija Lahišas militārais priekšnieks, bet Jaošs – augsta amatpersona Jeruzālemē. Viena no vēstulēm noslēdzas ar šādu paziņojumu: “Lai [mans kungs] zina, ka mēs vērojam Lahišas signālus saskaņā ar visām norādēm, ko mans kungs ir devis, jo mēs nevaram redzēt Azeku.” Hošajs runāja par signālugunīm no vienas jūdu pilsētas uz otru, un konteksts, šķiet, ir drīz gaidāmais babiloniešu uzbrukums.
7. Gilgameša eposs
1872. gadā Džordžs Smits (George Smith) paziņoja, ka ir atklājis asīriešu aprakstu par plūdiem starp Britu muzejā glabātajām plāksnēm no septītā gadsimta vidus pirms Kristus Ninives izrakumiem. Šis stāsts, ko sauca par “Gilgameša eposu”, sastāv no divpadsmit plāksnēm, no kurām vienā ir stāsts par lielajiem plūdiem. Plūdu varonis, cilvēks vārdā Utnapištims, stāsta par šo epizodi Gilgamešam. Viņš stāsta, kā dievs Ea viņu brīdinājis par tuvojošos tiesu un licis uzbūvēt laivu, lai glābtu savu dzīvību no ūdens uzplūdiem. Stāsta gaitā eposs dažos aspektos ir gandrīz identisks Bībeles stāstam par Noasu, kas aprakstīts 1. Mozus grāmatas 6.-9. nodaļā. Šis atklājums izraisīja lielu ažiotāžu deviņpadsmitā gadsimta Bībeles pētnieku vidū, un pat mūsdienās zinātnieki turpina brīnīties un diskutēt par acīmredzamajām paralēlēm starp abiem stāstiem.
8. Hiskijas tunelis
Visuzticamākais ūdens avots Jeruzālemes pilsētai izraēliešu apmetnes laikā bija Gihonas strauts. Tomēr tā atrašanās vieta ārpus pilsētas mūriem bija problemātiska. Uzbrukuma vai aplenkuma laikā iedzīvotāji tika atdalīti no svarīgā ūdens avota. Pētnieks Čārlzs Vorens 1867. gadā atklāja vertikālu šahtu, kas izcirsta pamatiezī un ļāva Jeruzālemes iedzīvotājiem piekļūt Gihonas strauta ūdeņiem no pilsētas mūru puses. Iespējams, ka šo šahtu sākotnēji bija uzbūvējuši jebusieši, un, varbūt, ka Dāvida karavīri caur to ieņēma viņu pilsētu (2. Samuēla 5:6-8). Jaunu ūdensapgādes sistēmu, kurā tika izmantota daļa no iepriekšējās sistēmas, Hiskija uzbūvēja 8. gadsimta beigās pirms Kristus asīriešu militāro draudu dēļ. Hiskijas izveidotais tunelis lēzenā veidā slējās no Gihonas strauta, lai ūdens no tā varētu tecēt uz Ziloas dīķi pilsētas mūru iekšpusē.
Hiskijas tuneli izcirta divas komandas, kas raka viena pretī otrai no pretējiem galiem. Tas nebija izcirsts taisnā līnijā, bet gan serpentīnā, jo bieži mainījās reljefs. Abas komandas veica pielāgojumus, kad tās tuvojās viena otrai un dzirdēja otras komandas cērtes. Divdesmit pēdu (sešu metru) attālumā no Ziloas dīķa ir atrasts uzraksts, kurā aprakstīta abu ciršanas komandu tikšanās.
9. Krustā sistais cilvēks pie Givat Hamivtāras
Mums ir labi zināmas romiešu krustā sišanas metodes mūsu ēras pirmajā gadsimtā – ne tikai no rakstītajiem avotiem, bet arī no krustā sistā cilvēka atliekām, kas atrastas Givat Hamivtārā, vietā netālu no Jeruzālemes. Krusts sastāvēja no divām daļām: vertikālā stieņa, ko sauc par stipes crucis, un horizontālā stieņa, ko sauc par patibulum. Krustā sistais cilvēks tika novietots ar muguru virs stipes crucis, un viņa rokas tika pienaglotas pie patibulum. Pēc arheologu domām, naglas bija jādzen caur plaukstas locītavu, jo plaukstas nevarēja noturēt cilvēka svaru.
Viņš bija piestiprināts pie krusta arī ar kājām, taču citādā veidā, nekā pieņemts uzskatīt. Romas nāvessoda izpildītājs izgatavoja rupju, taisnstūrveida koka karkasu, kurā iespieda upura papēžus. Tad dzelzs nagla tika izdzīta caur karkasa labo daļu, caur cilvēka papēža kauliem – lielākajiem pēdas tarsālajiem kauliem – un tad caur karkasa kreiso daļu. Pēc tam ar āmura sitieniem tika saliekts naglas brīvais gals. Šis atradums sniedz arheologiem papildu ieskatu romiešu krustā sišanas procesā.
10. Ugaritiešu teksti
Lielākā daļa kanaāniešu tekstu nāk no Ugaritas vietas (mūsdienu Ras Šamra), kas atrodas Sīrijas ziemeļu piekrastē gar Vidusjūru. Ugarita bija ievērojama kanaāniešu pilsētvalsts otrajā tūkstošgadē pirms Kristus. Kopš 1929. gada šajā vietā ir veikti vērienīgi izrakumi. Svarīgākais atradums Ugaritā ir simtiem tekstu, kas atrasti pils un tempļu teritorijās. Vairāk nekā 1500 no šīm plāksnēm ir publicētas. Ugarita savu uzplaukumu sasniedza piecpadsmitajā līdz trīspadsmitajā gadsimtā pirms Kristus, periodā, kad šajā vietā uzplauka rakstītā literatūra.
Pilsētas galīgais liktenis bija Vidusjūras reģiona ienaidnieku rokās, kas to iznīcināja ap 1200. gadu pirms Kristus. Ugaritiešu teksti ir nozīmīgi ar to, ka tajos ir materiāli par kanaāniešu reliģiju. To mītiskie teksti palīdz mums izprast Vecās Derības reliģisko kontekstu, tostarp daudzas paralēles starp kanaāniešu un izraēliešu reliģiskajām praksēm. Turklāt ugaritiešu un ebreju valodas ir diezgan līdzīgas, un tādējādi ugaritiešu valoda sniedz ieskatu ebreju valodas attīstībā un gramatikā.
Šis raksts ir adaptēts no ESV Archaeology Study Bible, ko izdevuši Dr. Džons Kurrids un Dr. Deivids Čepmens.
Džons D. Kurrids (crossway.org)
Džons D. Kurrids (doktora grāds, Čikāgas Universitāte) ir Karla V. Makmērija Vecās Derības profesors Reformātu teoloģiskajā seminārā. Pašlaik viņš ir Jeruzālemes Bībeles studiju centra Jeruzalemē, Izraēlā, pasniedzējs un Betsaidas izrakumu projekta vadītājs (no 1995. gada līdz mūsdienām). Viņš lasa lekcijas un sludina visā pasaulē.This article was translated by permission from the original English article published by Crossway.
Raksta oriģināls: https://www.crossway.org/articles/10-crucial-archaeological-discoveries-related-to-the-bible/
